Konkurences tirgus pētījums par tiešsaistes tirdzniecības vietām Polijā, Latvijā un Lietuvā

3. Tiesiskais regulējums

Kopsavilkums

Tiešsaistes tirdzniecības vietu un citu e‑komercijas dalībnieku darbību reglamentē virkne ES un valstu normatīvo aktu. Daudzas no attiecīgajām jomām, tai skaitā konkurences tiesības, datu aizsardzība un patērētāju tiesību aizsardzība, ir ES ekskluzīvā vai dalītā kompetencē, ko papildina īpaši Polijas, Latvijas un Lietuvas noteikumi. Atbilstoši globālajām tendencēm ES pēdējos desmit gados digitālās ekonomikas tiesisko regulējumu izvirzījusi savas likumdošanas uzmanības centrā. Šajā nodaļā ir apkopots Polijā, Lietuvā un Latvijā piemērojamais tiesiskais un normatīvais regulējums, īpašu uzmanību pievēršot noteikumiem, kas visvairāk skar konkurenci, tirgus varu un tirdzniecības vietu dinamiku.

Šajā nodaļā sniegts pārskats par tiesisko un normatīvo regulējumu, kas piemērojams tiešsaistes tirdzniecības vietu darbībai Polijā, Lietuvā un Latvijā (sk. arī B pielikumu). Tajā uzsvars likts uz tiesību normām, kas nosaka šo platformu rīcību un to plašāku tirgus dinamiku gan Eiropas Savienības (ES), gan valstu līmenī. Atbilstoši šā ziņojuma tvērumam un mērķiem šajā regulējuma pārskatā nav aplūkoti visi piemērojamie normatīvie akti. Turpmākajās iedaļās tiks analizēti noteikumi, kas tieši ietekmē konkurenci, tirgus varu un tirgus dinamiku. Pamatojoties uz iepriekšējā nodaļā sniegto tiešsaistes tirdzniecības vietu kā daudzpusīgu starpniecības pakalpojumu definīciju, šajā pārskatā aplūkots, kā pašreizējais tiesiskais regulējums mijiedarbojas ar to pamatdarbību, palīgpakalpojumiem un plašākām ekosistēmām.

Daudzas ar tiešsaistes tirdzniecības vietu darbību saistītās jomas, tai skaitā konkurences tiesības, datu aizsardzība un patērētāju tiesību aizsardzība, ir ES ekskluzīvā vai dalītā kompetencē (Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 3. un 4. pants). ES ir pieņēmusi daudz tiesību aktu šajās jomās, un, tā kā šajā tirgus pētījumā aplūkotās valstis ir vienotā tirgus dalībvalstis1, uz tām attiecas ES tiesību prioritātes un tiešās iedarbības principi2. Tas nozīmē, ka Eiropas saistošajiem tiesību aktiem (līgumiem, regulām, direktīvām un lēmumiem) ir prioritāte pār tiem pretrunā esošiem valsts tiesību aktiem, un uz tiem var tieši atsaukties valstu tiesās, ja tie ir pietiekami skaidri, precīzi un beznosacījuma. Ņemot vērā šo mijiedarbību un ES un valstu tiesību aktu augsto konverģences līmeni, šajā nodaļā galvenā vērība veltīta Eiropas tiesiskajam regulējumam, kas reglamentē tiešsaistes tirdzniecības vietu darbību. Tomēr atsevišķās jomās var būt vērojamas zināmas atšķirības, jo īpaši tajās, kurās dalībvalstīm ir iespēja pielāgot normatīvo aktu īstenošanu. Šādos gadījumos iedaļā ir iekļautas konkrētas atsauces uz Polijas, Latvijas vai Lietuvas noteikumiem.

Pēdējos desmit gados ES īstenotie likumdošanas centieni digitālās ekonomikas jomā ir bijuši īpaši spēcīgi. Šie centieni atbilst globālajai tendencei pievērsties digitālo tirgu un to daudzpusīgo platformu unikālajām īpašībām, kas var izraisīt ievērojamu tirgus koncentrāciju, tirgus izkropļošanu un konsolidāciju ap dažiem dominējošiem dalībniekiem. Šo tirgu raksturīgās ekonomiskās iezīmes3 ietver apjomradītus ietaupījumus ar nulles vai minimālām robežizmaksām, tiešus un netiešus tīkla efektus, kas pastiprina platformas dominējošo stāvokli, uz datiem balstītas atgriezeniskās saites cilpas un konglomerāta ietekmi, kas paplašina platformu ietekmi saistītajos tirgos (OECD, 2021[1]).

ES centieni risināt šos jautājumus ir daļa no Eiropas Komisijas Digitālā vienotā tirgus (DVT) stratēģijas, kas tika uzsākta 2015. gadā, lai novērstu šķēršļus tiešsaistes darījumiem, nodrošinātu godīgu konkurenci un maksimāli palielinātu digitālās ekonomikas sniegtās priekšrocības4. Kopš tā laika DVT ietvaros ir pieņemti vairāki tiesību akti, kas ietekmē tiešsaistes tirdzniecības vietas (European Parliament, 2024[2]). Daži no nozīmīgākajiem ir Digitālo pakalpojumu akts (DPA)5, Digitālā tirgus akts (DTA)6, Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR)7, un Regula par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos (P2B regula)8. Šis apjomīgais un daudzveidīgais tiesību aktu kopums apliecina pieaugošo konkurences, patērētāju tiesību aizsardzības un datu privātuma tiesību aktu mijiedarbību digitālajos tirgos (Botta and Wiedemann, 2019[3]). Paredzot ex ante pienākumus, to mērķis ir novērst tādas kritiskas tirgus nepilnības kā pārredzamības trūkums, informācijas asimetrija un varas nelīdzsvarotība starp platformām un to lietotājiem, tādējādi nodrošinot visaptverošu tiesisko regulējumu godīguma un apstrīdamības garantēšanai, konkurences veicināšanai un patērētāju tiesību aizsardzībai digitālajā ekonomikā.

Papildus īpašajiem digitālajiem tiesību aktiem tiešsaistes tirdzniecības vietas reglamentē arī tradicionālais tiesiskais regulējums, jo īpaši konkurences tiesību normas, kas noteiktas LESD un valstu tiesību aktos. Šīs nodaļas pirmajā iedaļā aplūkoti šie konkurences noteikumi. Tajā izvērtēti trīs galvenie konkurences tiesību piemērošanas pīlāri: vertikālās un horizontālās vienošanās, dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana un uzņēmumu apvienošanās kontrole. Otrajā iedaļā analizēti jaunākie ex ante konkurences pienākumi ES līmenī, kas iekļauti Digitālo tirgu aktā (DTA) un kas īpaši risina ar tirgus varu saistītos izaicinājumus digitālajā ekonomikā. Visbeidzot, trešajā iedaļā analizēts konkurences aizlieguma tiesiskais regulējums, kas reglamentē tiešsaistes tirdzniecības vietu pamatpakalpojumus un citas jomas, attiecinot to arī uz papilddarbībām un saistītajām ekosistēmām. Tā kā šīs platformas attīstās un paplašina savu pakalpojumu klāstu, to mijiedarbība ar tiesisko vidi kļūst arvien sarežģītāka. Kā minēts iepriekš, patērētāju un datu aizsardzības tiesību akti ir viena no svarīgākajām tiešsaistes tirdzniecības vietu tiesību jomām. Šajā iedaļā galvenā vērība veltīta šīm un citām tiesiskā regulējuma jomām, piemēram, finanšu regulējumam, kas visvairāk ietekmē tirdzniecības vietu darbību un konkurētspējīgu rīcību.

Šīs nodaļas regulējuma pārskatā galvenokārt aplūkoti saistoši un kodificēti tiesību akti, jo tie tieši ietekmē tiešsaistes tirdzniecības vietu rīcību un tirgus dinamiku. Tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto ex ante un to, ka digitālie noteikumi ir sarežģīti un salīdzinoši jauni, nodaļā iekļautas arī atsauces uz attiecīgajām ES un valstu pamatnostādnēm, skaidrojošiem paziņojumiem un judikatūru, lai nodrošinātu papildu kontekstu.

3.1. Konkurences tiesības

Tā kā uzņēmumi9 darbojas ES vienotajā tirgū, tiešsaistes tirdzniecības vietām Latvijā, Lietuvā un Polijā jāievēro tradicionālie konkurences tiesību noteikumi. Tradicionālās konkurences tiesības ES balstās uz trim atšķirīgiem, bet savstarpēji papildinošiem pīlāriem: i) pret konkurenci vērstu nolīgumu kontroli saskaņā ar LESD 101. pantu, ii) dominējošu uzņēmumu vienpusējas rīcības kontroli saskaņā ar LESD 102. pantu un iii) apvienošanās kontroli saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 139/2004 (Apvienošanās regula)10. Dalībvalstu konkurences tiesību sistēmas lielā mērā ir veidotas pēc šo noteikumu parauga, un vairums no tām vairums no tām paredz pienākumu valsts tiesību aktus interpretēt atbilstoši ES noteikumiem. Tādēļ ES un valstu konkurences noteikumu izpilde parasti nodrošina konsekventus rezultātus (Whish and Bailey, 2024[4]).

Saskaņā ar Regulu Nr. 1/200311 un tās paralēlo izpildes regulējumu Eiropas Komisija un dalībvalstis ir kopīgi pilnvarotas piemērot LESD 101. un 102. pantu. Šis kopīgais izpildes regulējums reglamentē pirmos divus konkurences tiesību pīlārus, proti, pret konkurenci vērstu nolīgumu aizliegumu (LESD 101. pants) un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu (LESD 102. pants). Šo pilnvaru piešķiršana ir atkarīga no izmeklējamā nolīguma vai rīcības ģeogrāfiskās darbības jomas, tā ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, ES finanšu interesēm un tā nozīmes ES konkurences politikai12. Valstu konkurences iestādes (VKI) saglabā ekskluzīvas pilnvaras īstenot iekšzemes konkurences noteikumus attiecībā uz nolīgumiem un rīcību, kas ir tikai to attiecīgajā jurisdikcijā. Eiropas Komisija un valstu konkurences iestādes tradicionāli ir izmantojušas ex post metodoloģiju, novērtējot pret konkurenci vērstu praksi atbilstoši LESD 101. un 102. pantam. Visbeidzot, konkurences tiesību trešā pīlāra (apvienošanās kontrole) īstenošana ir līdzīgi sadalīta starp valstu konkurences iestādēm un Eiropas Komisiju atkarībā no tā, vai koncentrācija atbilst “Savienības mēroga” kritērijiem (Whish and Bailey, 2024[4]).

Konkurences tiesību principi, aizliegumi un prezumpcijas Polijā, Lietuvā un Latvijā lielā mērā ir saskaņoti ar ES noteikumiem. Tomēr pastāv zināmas atšķirības tiesību aktu izpildē, ko nosaka valstu iestāžu izmeklēšanas pilnvaru atšķirības, atšķirīga institucionālā vide, plašākas tiesību sistēmas un atšķirīgas valstu prioritātes. Pamatojoties uz šo saskaņošanu, šajā iedaļā sniegts pārskats par ES konkurences tiesību normām, kas piemērojamas tiešsaistes tirdzniecības vietām trijās jurisdikcijās, attiecīgā gadījumā ietverot atsauces uz iekšzemes tiesību normām.

Tiešsaistes tirdzniecības vietām jānodrošina savas komercdarbības un mijiedarbības ar citiem tirgus dalībniekiem atbilstību LESD 101. pantam, kas aizliedz pret konkurenci vērstu koordināciju starp neatkarīgajiem uzņēmumiem. LESD 101. pants aizliedz nolīgumus, lēmumus un saskaņotas darbības starp uzņēmumiem, kas kavē, ierobežo vai izkropļo konkurenci tajā pašā vai citos piegādes ķēdes līmeņos. Tā darbības joma ir horizontāla un vertikāla, aptverot gan aizliegtas vienošanās starp konkurentiem, gan ierobežojošus pasākumus piegādes ķēdē. Tādējādi šī tiesību norma attiecas ne tikai uz mijiedarbību ar tiešajiem konkurentiem, bet arī uz mijiedarbību ar ražotājiem vai piegādātājiem iepriekšējā posmā un ar neatkarīgiem pārdevējiem nākamajā posmā. Līdzīgas tiesību normas valsts līmenī ir spēkā Polijā, Lietuvā un Latvijā. Polijas Konkurences likuma 6. pantā noteikts vispārējs pret konkurenci vērstu nolīgumu aizliegums, savukārt 7. un 8. pantā izklāstīti piemērojamie izņēmumi13. Tāpat arī Lietuvā Konkurences likuma 5. pants aizliedz pret konkurenci vērstus nolīgumus, bet 6. pants paredz nosacījumus, ar kādiem var piemērot izņēmumus. Latvijā Konkurences likuma 11. pants attiecas gan uz šādu vienošanos aizliegumu, gan izņēmumiem. Šīs valstu tiesību normas būtiski neatšķiras, jo tās visas ir cieši saskaņotas ar ES noteikumiem.

LESD 102. pants attiecas uz dominējošā stāvoklī esošām tiešsaistes tirdzniecības vietām un koncentrējas uz uzņēmumu ar būtisku ietekmi tirgū vienpusēju rīcību. Tiešsaistes tirdzniecības vietām, kurām ir dominējošais stāvoklis, jāizvairās no savas tirgus varas ļaunprātīgas izmantošanas un konkurentu izstumšanas. Dominējošais stāvoklis ir juridisks jēdziens, kas ir plaši attīstīts judikatūrā14, un to var pielīdzināt ekonomiskajam jēdzienam “būtiska tirgus vara”15 (Whish and Bailey, 2024[4]). Kamēr LESD 101. pants attiecas attiecas uz visiem tiešsaistes tirdzniecības vietu noslēgtiem pret konkurenci vērstiem nolīgumiem, LESD 102. pants attiecas tikai uz vienpusēju rīcību un tikai tad, ja ir konstatēts dominējošais stāvoklis. Tomēr abas normas balstās uz ex post izpildi, proti, tās vēršas pret konkurenci vērstiem nolīgumiem un rīcību pēc tam, kad tie jau ir īstenoti.

Jāuzsver, ka šīs LESD tiesību normas piemēro jaunai rīcībai un uzņēmējdarbības praksei, tirgiem nepārtraukti attīstoties (Whish and Bailey, 2024[4]). Tas it īpaši attiecas uz tiešsaistes tirdzniecības vietām un digitālajiem tirgiem, kuros tās darbojas. Tādi faktori kā tīkla efekti, uz datiem balstītas priekšrocības un diversifikācijas ietaupījumi16 bieži sarežģī tirgus varas novērtēšanu, jo īpaši tad, ja tādi tradicionālie rādītāji kā tirgus daļas nespēj aptvert digitālo tirgu un platformu dinamiku (OECD, 2022[5]). Šī iemesla dēļ Eiropas Komisija jau gadiem ilgi izstrādā jaunas teorijas, lai pamatotu savus lēmumus par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu mainīgos apstākļos, kas nereti rada sūdzības par tiesisko nenoteiktību un neparedzamību (Whish and Bailey, 2024[4]).

Iepriekš izskaidroto īpatnību dēļ nepietiekama vai novēlota izpilde īpaši attiecas uz digitālajiem tirgiem, kuros bieži vien valda “uzvarētājs iegūst visu” dinamika un kuros tirgus var strauji nosvērties, izraisot nostiprinātu konsolidāciju. Kā sīkāk tiks paskaidrots turpmākajās iedaļās, tas daļēji pamato nesen ieviestos ex ante regulatīvos režīmus, kuru mērķis ir papildināt spēkā esošās LESD un valstu ex post tiesību normas (OECD, 2021[1]). Visbeidzot, Polija, Lietuva un Latvija ir ieviesušas ir ieviesušas valsts tiesību normas, kas ir ekvivalentas LESD 102. pantam un ir izpildāmas ar attiecīgo konkurences iestāžu starpniecību17. Saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003 dalībvalstis var pieņemt un piemērot stingrākas valsts tiesību normas attiecībā uz vienpusēju rīcību nekā tās, kas noteiktas LESD.

Tradicionālo konkurences tiesību trešais pīlārs ir apvienošanās kontrole18. Regula Nr. 139/2004 (Apvienošanās regula) attiecas uz visām “Kopienas mēroga” koncentrācijām, kas balstās uz apgrozījuma robežvērtībām19. Apvienošanās regulā “koncentrācijas” ir definētas kā darījumi, kas rada izmaiņas uzņēmuma kontrolē, un tās ietver apvienošanos, aktīvu un daļu iegādi un kopuzņēmumu izveidi20. Eiropas Komisija to kontrolei piemēro ex ante pieeju, novērtējot iespējamo ietekmi uz konkurenci pirms koncentrācijas īstenošanas. Šim nolūkam par koncentrācijām ir jāpaziņo, ja tās atbilst “Kopienas mērogam”.

Šo obligātās paziņošanas sistēmu papildina brīvprātīgas lietu nodošanas mehānisms (OECD, 2020[6]). Saskaņā ar šo mehānismu VKI var nosūtīt21 koncentrācijas lietu izvērtēšanai EK pat tad, ja tās nesasniedz ES mēroga robežvērtības (bet atbilst valsts mēroga izvērtēšanas kritērijiem). Šā iemesla dēļ EK var pārbaudīt tiešsaistes tirdzniecības vietu koncentrācijas Polijā, Lietuvā un Latvijā pat gadījumos, kad tās neatbilst Apvienošanās regulā noteiktajām robežvērtībām.

Apvienošanās pārskatīšana digitālajos tirgos rada unikālas problēmas un nepietiekamas izpildes risku divu galveno iemeslu dēļ. Pirmkārt, digitālajā nozarē ir tendence pārņemt jaunuzņēmumus ar zemiem ieņēmumiem un nelielu pakalpojumu monetizāciju; šādus darījumus parasti dēvē par “topošu konkurentu” vai “iznīcinošu" pārņemšanu22 (OECD, 2020[6]). Šādas koncentrācijas bieži vien nesasniedz ES Apvienošanās regulā (OECD, 2020[6]) noteiktās apgrozījuma paziņošanas robežvērtības, tādējādi ļaujot iespējamiem konkurenci ierobežojošiem apvienošanās darījumiem palikt nepamanītiem vai nenovērstiem (OECD, 2020[6]). Otrkārt, būtiska apvienošanās izvērtēšana digitālajos tirgos var kļūt problemātiska23, jo kaitējuma teorijas, kuru pamatā ir cenu pieaugums vai tirgus daļas, var neaptvert galvenās konkurences dimensijas, kas nav saistītas ar cenām, tai skaitā inovācijas, datu apkopošanu un kvalitātes pasliktināšanos (OECD, 2023[7]). Lai pastiprinātu lielo platformu veikto iegāžu pārskatīšanu, ar DTA nesen ieviesto ex ante konkurences regulējumu noteiktām platformām ir uzlikts pienākums informēt EK par darījumiem, kas attiecas uz platformas pamatpakalpojumiem, citiem pakalpojumiem digitālajā nozarē vai kas ļauj vākt datus, neatkarīgi no tā, vai tie sasniedz valsts vai ES paziņošanas robežvērtības24. Šis režīms ir sīki izskaidrots nākamajā iedaļā.

Visbeidzot, Polijas, Lietuvas un Latvijas tiešsaistes tirdzniecības vietu koncentrācijas, kas neatbilst ES robežvērtībām, joprojām var rūpīgi pārbaudīt kompetentās VKI, ja tās sasniedz valsts robežvērtības (izņemot gadījumus, kad tās brīvprātīgi nosūta EKi25). Lai gan katra valsts nosaka atšķirīgas apvienošanās paziņošanas robežvērtības26, to apvienošanās pārskatīšanas sistēmas ir cieši saskaņotas ar ES Apvienošanās regulu, un tajās ir pārņemti līdzīgi kritēriji darījumu novērtēšanai, jo īpaši attiecībā uz kontroles maiņas jēdzienu.

‎3.1. ielikums. Valsts konkurences tiesību akti un izpildes panākšanas pasākumi, kas veikti Polijā pēdējo piecu gadu laikā attiecīgajā nozarē

Pēdējos gados Polijas Konkurences un patērētāju aizsardzības birojs (UOKiK) ir aktīvi panācis konkurences tiesību aktu izpildi e‑komercijas nozarē, jo īpaši lietās, kas saistītas ar Polijas vadošo tiešsaistes tirdzniecības vietu Allegro. OKiK rīcība ir bijusi vērsta uz bažām par iespējamu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu tirgū, negodīgiem līguma noteikumiem un cenu noteikšanas praksi, kas ietekmē gan pārdevējus, gan patērētājus. Turklāt iestāde ir izvērtējusi nozares uzņēmumu koncentrācijas darījumus, to vidū Allegro veikto Mall Group un WE|DO iegādi. Turpmākajās iedaļās ir izklāstīti galvenie izpildes panākšanas lēmumi un regulatīvie intervences pasākumi attiecībā uz Allegro.

Proti, 2022. gadā UOKiK piemēroja naudas sodu vairāk nekā 206 miljonu PLN (aptuveni 48 miljonu EUR) apmērā e‑komercijas platformai Allegro par ļaunprātīgu tirgus varas izmantošanu, nodrošinot priekšrocības pašas veiktajai pārdošanai savā interneta veikalā (Polish Office of Competition and Consumer Protection, 2022[8]). Konkrētāk, 2022. gada decembrī UOKiK prezidents paziņoja par diviem nozīmīgiem lēmumiem attiecībā uz Allegro tirgus praksi. Viens no lēmumiem paredzēja naudas sodu vairāk nekā 206 miljonu PLN apmērā saistībā ar Allegro iespējamu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Bažas galvenokārt radīja tas, ka platformā allegro.pl tika popularizēts veikals Allegro Official Store (AOS), piešķirot tam priekšrocības salīdzinājumā ar trešajām personām – pārdevējiem. Kā ziņots, tas notika, pielāgojot meklēšanas algoritmus un ekskluzīvi izmantojot atpazīstamības veicināšanas līdzekļus, kas, iespējams, ierobežoja konkurenci un patērētāju izvēli.

Otrajā lēmumā galvenā uzmanība pievērsta patērētāju aizsardzībai. Allegro līguma noteikumi, kas tai ļāva vienpusēji grozīt noteikumus, tika atzīti par negodīgiem, un par to tika piemērots naudas sods 3,97 miljonu PLN (aptuveni 900 000 EUR) apmērā. Šie noteikumi tika kritizēti par to, ka tie ir pārāk neskaidri un var kaitēt patērētājiem, jo īpaši tiem, kuri iepriekš samaksājuši par pakalpojumiem, kas sniedzami vairākus mēnešus uz priekšu.

Attiecībā uz koncentrācijas kontroli Polijas konkurences iestāde izvērtēja nozīmīgu darījumu tiešsaistes tirdzniecības vietu nozarē. 2021. gada 17. novembrī Allegro paziņoja par nodomu iegūt kontroli pār Mall Group a.s. (“Mall”) un WE|DO s.r.o. saskaņā ar 2007. gada 16. februāra Konkurences un patērētāju aizsardzības likuma 13. panta 2. punkta 2. apakšpunktu. Allegro ir vadošais Polijas tiešsaistes tirdzniecības platformu tirgus operators, kas piedāvā arī cenu salīdzināšanas rīku un tiešsaistes biļešu rezervācijas pakalpojumus kultūras, izklaides un sporta pasākumiem.

Mall darbojās e‑komercijas nozarē Centrāleiropā un Austrumeiropā, un tas bija plaši pārstāvēts Čehijas, Slovākijas un Slovēnijas tirgos. WE|DO specializējas paku piegādes un kurjerpasta pakalpojumu jomā Čehijā un Slovākijā. Darījuma mērķis bija nostiprināt Allegro stāvokli tirgū e‑komercijas un loģistikas jomā, integrējot Mall darbību un WE|DO piegādes pakalpojumus.

Iegādi apstiprināja Polijas konkurences iestāde ar lēmumu, kas pieņemts 2022. gada 2. martā (Lēmums Nr. DKK-69/2022.1

Vēl viens Polijas konkurences iestādes veikto izpildes panākšanas pasākumu aspekts bija UOKiK priekšsēdētāja ierosinātā paskaidrojumu sniegšanas procedūra2 attiecībā uz Allegro. Šajā procedūrā tika pārbaudītas Allegro ieviestās izmaiņas komisijas maksas struktūrā, saskaņā ar kurām komisijas maksu iekasēja no visas darījuma vērtības, ieskaitot pircēja samaksāto cenu un piegādes izmaksas. Jaunie noteikumi esot palielinājuši komisijas maksas, izraisot pārdevēju negatīvu reakciju un daudzas sūdzības iestādei. UOKiK priekšsēdētājs analizēja, vai šīs darbības, ko īstenoja Allegro kā lielākais Polijas e‑komercijas nozares dalībnieks, nepārkāpj konkurences tiesību aktus. Turklāt izmeklēšanā tika aplūkoti komisijas maksu (tā dēvēto darījuma atlaižu) atmaksāšanas noteikumi gadījumos, kad pircēji atkāpjas no platformā noslēgtajiem līgumiem, kā arī pakalpojuma Allegro Smart noteikumi.

Nobeigumā var secināt, ka Polijas konkurences iestādes nesen veiktie izpildes panākšanas pasākumi liecina par pastāvīgu Polijas e‑komercijas nozares uzraudzību. Allegro kā tirgus līderis ir bijis vairāku izmeklēšanu centrā saistībā ar tā konkurences praksi, līgumu noteikumiem un maksu struktūru. Šie gadījumi ilustrē problēmas, kas saistītas ar līdzsvarotas platformu izaugsmes, konkurences un patērētāju aizsardzības nodrošināšanu strauji augošā digitālajā tirgū.

1. Lēmuma Nr. DKK-69/2022 pilns teksts, tai skaitā pamatojums, ir pieejams poļu valodā: https://decyzje.uokik.gov.pl/bp/dec_prez.nsf/43104c28a7a1be23c1257eac006d8dd4/86734dc793d1a570c125880d0037e958/$FILE/Decyzja%20DKK-69_2022%20z%20dnia%202%20marca%202022%20r.%20w%20spr.%20koncentracji%20Allegro%20-%20Mall%20(BIP).pdf.

2. Polijā paskaidrojumu sniegšanas procedūra ir sākotnējā izmeklēšana, ko veic UOKiK priekšsēdētājs, lai novērtētu, vai nav pārkāpti konkurences noteikumi. Šāda procedūra nav oficiāla izpildes panākšanas darbība; tās mērķis ir apkopot informāciju un noskaidrot apstākļus pirms lēmuma pieņemšanas par oficiālas pretmonopola procedūras uzsākšanu.

3.2. Digitālo tirgu akts: digitālo platformu ex ante regulējums

Kā minēts iepriekš, digitālo tirgu specifiskās iezīmes rada būtiskas problēmas tradicionālo konkurences noteikumu izpildes panākšanai. Galvenā regulatīvā reakcija ES līmenī ir bijis DTA27, kura mērķis ir nodrošināt efektīvu un savlaicīgu izpildes panākšanu (OECD, 2021[1]). Šis ex ante tiesiskais regulējums papildina LESD 101. un 102. pantu un Apvienošanās regulu, lai pilnībā aptvertu digitālo platformu iespējamo tirgus varas uzkrāšanu un ļaunprātīgu izmantošanu (OECD, 2021[1]). No 2026. gada janvāra no tiešsaistes tirdzniecības vietām, kas darbojas Polijā, Lietuvā un Latvijā (un tādējādi ir iekļautas šajā tirgus pētījumā), tikai Amazon28 ir piemērojams DTA29. Šī iemesla dēļ turpmāk aprakstītie preventīvie pienākumi pašlaik neattiecas uz lielāko daļu tiešsaistes tirdzniecības vietu minētajās trijās valstīs. Tomēr platformām jāsaglabā modrība, tām palielinot savu lietotāju skaitu, ieņēmumus un darbības ģeogrāfisko mērogu. Jebkurai tiešsaistes tirdzniecības vietai, kas sasniedz turpmāk norādītās kvantitatīvās robežvērtības, ir pienākums ne vēlāk kā divus mēnešus pēc tam par to paziņot EK.30

Tā kā tradicionālie konkurences noteikumi vēršas pret konkurenci vērstu rīcību pēc tam, kad tā jau ir notikusi (izņemot koncentrācijas kontroles gadījumus), DTA izraudzītiem uzņēmumiem uzliek preventīvus pienākumus, lai nodrošinātu sāncensību un godīgumu digitālajā nozarē. Konkrēti, DTA attiecas tikai uz tām platformām, kas darbojas kā “vārtziņi” (OECD, 2023[9]). Šis jēdziens ir balstīts uz platformas kā vārtejas lomu, savienojot komerciālos lietotājus ar galalietotājiem, un tas nav tieši saistīts ar tirgus varu (OECD, 2022[5]). Vārtziņa jēdziena pamatā ir tādi faktori kā platformu starpnieka loma, to būtiskā ietekme uz iekšējo tirgu un to nostiprinātais un noturīgais stāvoklis (OECD, 2023[9]).

Vārtziņa statusa noteikšana balstās uz trim 3. panta 1. punktā minētiem kritērijiem: i) būtiska ietekme uz iekšējo tirgu; ii) platformas pamatpakalpojums ir svarīga vārteja komerciālajiem lietotājiem, lai sasniegtu galalietotājus; un iii) nostiprināts un noturīgs stāvoklis savā darbības jomā vai paredzamība, ka šāds stāvoklis tiks sasniegts tuvākajā nākotnē. Pamatojoties uz šo sistēmu, 3. panta 2. punktā ir ieviesta prezumpcija, ka uzņēmums, kas atbilst trim kumulatīvām kvantitatīvām robežvērtībām, visticamāk, atbilst minētajiem kritērijiem31. Turklāt 3. panta 8. punktā noteikts: ja kvantitatīvās robežvērtības nav sasniegtas, Komisijai būtu jāizvērtē uzņēmuma vārtziņa loma, pamatojoties uz citiem elementiem, piemēram, minētā uzņēmuma lielumu, darbībām un stāvokli, komerciālo lietotāju un galalietotāju skaitu, tīkla efektu un datu sniegtajām priekšrocībām, mēroga un darbības jomas ietekmi, komerciālo lietotāju vai galalietotāju piesaisti, konglomerāta korporatīvo struktūru vai vertikālo integrāciju un citām strukturālām uzņēmuma vai pakalpojuma iezīmēm.

Tiešsaistes tirdzniecības vietas, lai gan tās nav skaidri minētas starp astoņiem platformas pamatpakalpojumiem, var kvalificēt kā starpniecības pakalpojumus32 (sk. 2. nodaļu), tādējādi tām var noteikt vārtziņa statusu saskaņā ar DTA, ja tās atbilst kvantitatīvajām robežvērtībām33. Tomēr jānorāda, ka iepriekš minētie kritēriji ir izstrādāti tā, lai aptvertu lielākās tiešsaistes platformas, kuras var radīt vislielāko kaitējumu konkurencei ES vienotajā tirgū (Cabral et al., 2021[10]).

DTA pamatnoteikumi, kas attiecas uz izraudzītajiem vārtziņiem, ir ietverti 5. pantā (kvaziautomātiski pienākumi) un 6. pantā (detalizētāk nosakāmi vārtziņu pienākumi), un tie ietver gan rīcības ierobežojumus, gan ex ante pienākumus (Cabral et al., 2021[10]). Šie noteikumi ir plaši un aptver tādas jomas kā prioritātes piešķiršana saviem produktiem un pakalpojumiem, pamatpakalpojumu sadarbspēja, datu pieejamība un reklāmas pārredzamība Jānorāda, ka DTA ietvertais izsmeļošais veicamo un aizliegto darbību saraksts ir balstīts uz per se aizliegumiem un pienākumiem, kas nozīmē, ka vārtziņi nevar attaisnot savu rīcību (OECD, 2021[1]). Darbības jomas apsvērumu dēļ šajā iedaļā uzmanība ir pievērsta tiem pienākumiem un aizliegumiem, kas visvairāk attiecas uz tiešsaistes tirdzniecības vietām34, ņemot vērā to raksturu un uzņēmējdarbības modeli, kā aprakstīts iepriekšējā nodaļā.

Attiecībā uz datu izmantošanu un apstrādi 5. panta 2. punkts izraudzītajām tiešsaistes tirdzniecības vietām aizliedz kombinēt personas datus, kas iegūti, izmantojot to starpniecības pakalpojumus, ar datiem no citiem pakalpojumiem, ja vien galalietotājs nav devis piekrišanu. Šis ierobežojums attiecas arī uz trešo personu datu apstrādi reklāmas nolūkos bez piekrišanas. Attiecībā uz izraudzītajiem hibrīdtirgiem 6. panta 5. punkts nosaka, ka vārtzinis pret sevis paša produktiem un pakalpojumiem ranžējumā nedrīkst izturēties labvēlīgāk nekā pret līdzīgiem trešo personu – pārdevēju (t. i., platformas komerciālo lietotāju) produktiem un pakalpojumiem. Attiecībā uz izraudzītajām tiešsaistes tirdzniecības vietām, kas piedāvā arī reklāmas pakalpojumus, 5. panta 9. un 10. punktā noteikts, ka reklāmas rādītāji un izmaksas ir pārredzamas. Šādā gadījumā vārtziņiem jāsniedz komerciālajiem lietotājiem un reklāmdevējiem detalizēta informācija par reklāmu veiktspēju un cenu noteikšanu, tostarp par samaksāto cenu un izdevēju atlīdzību.

Saskaņā ar 5. panta 3., 7. un 8. punktu vārtziņi nevar piespiest komerciālos lietotājus vai patērētājus izmantot tikai viņu platformas pamatpakalpojumus. Piemēram, izraudzītā tirdzniecības vieta nevar noteikt, ka pārdevējiem jāizmanto tās maksājumu apstrādes sistēma vai loģistikas pakalpojumi kā priekšnoteikums produktu piedāvāšanai. Tāpat patērētājiem jābūt iespējai brīvi izvēlēties alternatīvas piegādes vai maksāšanas iespējas. Visbeidzot, 6. panta 9. un 10. punktā ir noteikti datu pārnesamības pienākumi, kas ļauj gan komerciālajiem lietotājiem, gan galalietotājiem piekļūt platformā ģenerētajiem datiem un tos pārnest. Izraudzītajām tiešsaistes tirdzniecības vietām tas nozīmē, ka pārdevēji var iegūt datus par saviem darījumiem, mijiedarbību ar klientiem un produktu veiktspēju.

Turklāt, reaģējot uz bažām, ko rada digitālās apvienošanās (paskaidrots iepriekšējās sadaļās), DTA ieviesa jaunu pienākumu saskaņā ar 14. panta 1. punktu, kas paredz, ka sargsuņiem ir jāinformē EK par visiem darījumiem vai "plānotajām koncentrācijām", kas attiecas uz platformas pamatpakalpojumiem, citiem digitālās nozares pakalpojumiem vai ļauj vākt datus, neatkarīgi no to apjoma. Tas nozīmē, ka izraudzītajām tiešsaistes tirdzniecības vietām jāinformē Eiropas Komisija par katru plānoto koncentrāciju, pat ja tā nesasniedz Apvienošanās regulā un valstu tiesību aktos noteiktās paziņošanas robežvērtības35.

Galu galā šis uz noteikumiem balstītais ex ante režīms neaizstāj tradicionālo konkurences noteikumu izpildi. DTA 1. panta 5.–7. punktā ir precizētas attiecības starp DTA un iepriekš pastāvošo ES un valstu konkurences tiesību sistēmu. Jo īpaši 1. panta 6. punktā ir noteikts, ka DTA neizslēdz LESD 101. un 102. panta, ES Apvienošanās regulas vai valstu konkurences tiesību aktu piemērošanu tai pašai rīcībai, pat ja uz šo rīcību attiecas DTA noteiktie pienākumi. Šā iemesla dēļ LESD 101. pants, LESD 102. pants un Apvienošanās regula joprojām ir pilnībā piemērojami visām tiešsaistes tirdzniecības vietām, kas darbojas Polijā, Lietuvā un Latvijā, neatkarīgi no tā, vai tām ir noteikts vārtziņa statuss. Tāpēc uz tiešsaistes tirdzniecības vietām, kurām noteikts vārtziņa statuss, attiecas kumulatīva izpildes noteikumu sistēma, kurā apvienoti DTA pienākumi un tradicionālie ex post konkurences noteikumi.

Tajā pašā laikā DTA 1. panta 5. punkts ierobežo dalībvalstu iespējas noteikt vārtziņiem papildu pienākumus, kuru mērķis ir nodrošināt sāncensīgumu un godīgumu, ja vien šādi pasākumi nav vērsti uz citām likumīgām sabiedrības interesēm un atbilst ES tiesību aktiem36. Šī tiesību norma ierobežo to valstu ex ante konkurences regulējumu piemērošanas jomu, vienlaikus saglabājot valstu iestāžu lomu konkurences tiesību aktu ex post izpildē. Attiecīgi neviena no trim šajā tirgus pētījumā aplūkotajām valstīm nav pieņēmusi valsts ex ante konkurences regulējumu, kas būtu īpaši piemērojams digitālajām platformām.

Tomēr valstu konkurences iestādēm joprojām ir svarīga vieta DTA izpildes arhitektūrā. Saskaņā ar DTA 38. panta 7. punktu valstu konkurences iestādes ir pilnvarotas izmeklēt 5., 6. un 7. panta pārkāpumus, kurus to teritorijā izdarījuši vārtziņi, ar nosacījumu, ka valsts tiesību akti tām piešķir šo kompetenci un pirms izmeklēšanas tiek informēta Eiropas Komisija37. Šis mehānisms pastiprina valstu konkurences iestāžu turpmāku iesaisti ar konkurenci saistīto noteikumu izpildē digitālajos tirgos, vienlaikus saglabājot Eiropas Komisijas centrālo koordinējošo lomu saskaņā ar DTA.

Šajā ziņā jānorāda, ka ES digitālo regulējumu, kas piemērojams tiešsaistes tirdzniecības vietām, raksturo atšķirīga piemērošanas joma. Kā jau minēts, DTA nosaka ex ante pienākumu kopumu, kas attiecas tikai uz uzņēmumiem, kuriem noteikts vārtziņa statuss. Tādējādi ne visām tiešsaistes tirdzniecības vietām, kas darbojas dalībvalstīs, ir piemērojams DTA. Lielas starptautiskas platformas, kas darbojas vairākās dalībvalstīs, var tikt iekļautas regulas darbības jomā, savukārt vadošās nacionālās platformas, kas darbojas galvenokārt vienā dalībvalstī, var neietilpt tās tiešā piemērošanas jomā. Tas atspoguļo mērķorientētus un samērīgus DTA noteikumus, kuru mērķis ir novērst sistēmiskos riskus, kas saistīti ar iesakņojušos “vārtziņu” statusu ES līmenī.

Tiešsaistes tirdzniecības vietu nozarē tas nozīmē, ka uz dažām platformām, kas darbojas Polijā, Lietuvā un Latvijā, attiecas DTA ex ante pienākumi, savukārt citas platformas galvenokārt reglamentē ES vispārējie konkurences tiesību akti un valstu konkurences un patērētāju aizsardzības regulējums. Piemēram, Amazon, kam ES līmenī noteikts vārtziņa statuss, jāpilda DTA prasības, kas cita starpā attiecas uz datu izmantošanu, prioritātes piešķiršanu saviem produktiem un pakalpojumiem un noteiktu līgumisko praksi. Turpretī tādām vadošajām valsts mēroga tirdzniecības vietām kā Allegro nav noteikts vārtziņa statuss, un tāpēc tās turpina darboties tikai saskaņā ar valsts līmenī piemērojamo vispārējo konkurences tiesību režīmu.

Šajā ziņojuma posmā šīs atšķirības ir sniegtas tikai tādēļ, lai aprakstītu piemērojamo tiesisko regulējumu. Turpmākajās nodaļās tiks sīki aplūkota šajā pētījumā iekļauto valstu galveno tiešsaistes tirdzniecības vietu struktūra, uzņēmējdarbības modeļi un konkurences mijiedarbība.

3.3. Citi attiecīgie tiesību akti: plašāks tiesiskais regulējums, kas reglamentē tiešsaistes tirdzniecības vietas ES vienotajā tirgū

Papildus konkurences tiesībām tiešsaistes tirdzniecības vietu darbību ietekmē vairākas Eiropas un valstu tiesību jomas, kurām ir izšķiroša nozīme. Galvenās tiesību aktu jomas, kas skar šīs platformas, ir preču pārdošana tiešsaistē, patērētāju aizsardzība, reklāma, datu aizsardzība un privātums, kā arī noteikumi par ģeogrāfisko bloķēšanu. Kopā šie tiesību akti nosaka plašāku tiesisko regulējumu, kurā darbojas tiešsaistes tirdzniecības vietas, risinot līdzīgas problēmas un novēršot tirgus nepilnības (Botta and Wiedemann, 2019[3]). Tomēr to mijiedarbība joprojām ir sarežģīta, jo atšķiras konceptuālās sistēmas, procedūras un izpildes mehānismi (OECD, 2024[11]). Šā iemesla dēļ jānodrošina, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas ir informētas par visiem tiesību aktiem, kas piemērojami to darbībai, jo atbilstība vienai regulējuma jomai negarantē atbilstību citām jomām, un noteikumu izpilde var nebūt koordinēta vai konsekventa.

3.3.1. Tiesiskais regulējums, kas reglamentē tiešsaistes tirdzniecību ES vienotajā tirgū

Uzņēmumiem, kas pārdod preces, izmantojot tiešsaistes kanālus (tai skaitā gan trešās puses pārdevējus, gan hibrīdtirgus), jānodrošina atbilstība ES regulatīvajām prasībām par godīgumu un pārredzamību. Šajā ziņā 2000. gadā Eiropas Parlaments pieņēma Direktīvu par elektronisko tirdzniecību38. Direktīva tika izstrādāta ar mērķi izveidot vienotu sistēmu un novērst šķēršļus pārrobežu tiešsaistes darījumiem tirdzniecības vietās un citās digitālajās platformās, kas pārdod preces ES vienotajā tirgū. Tā ir transponēta katrā jurisdikcijā, paredzot īpašas izpildes procedūras un vietējos noteikumus39.

Eiropas Savienībā Platformu un uzņēmumu (P2B) regulai40 ir būtiska nozīme platformu un uzņēmumu attiecību veidošanā, veicinot pārredzamību, godīgumu un efektīvu strīdu izšķiršanu. Tā ir piemērojama kopš 2020. gada jūlija un ir viens no pirmajiem horizontālajiem instrumentiem, kas reglamentē attiecības starp tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem un komerciālajiem lietotājiem, kuri uz tiem paļaujas. Regulas mērķis ir novērst strukturālo nelīdzsvarotību platformu un komerciālo lietotāju spējā aizstāvēt savas intereses, nodrošinot, ka pret platformu lietotājiem izturas taisnīgi un tiem ir pieejami tiesiskās aizsardzības mehānismi.

Lai gan P2B regulas darbības jomā ietilpst tikai platformu un uzņēmumu attiecības, tā ir pamats daudziem principiem, kas vēlāk tika konsolidēti un paplašināti ar DTA, jo īpaši pārredzamības pienākumiem41 (P2B regulas 5. pants, DTA 5. un 6. pants), taisnīgu attieksmi un lielo platformu vienpusēju rīcību.

Tiešsaistes tirdzniecības vietām P2B regulā ir noteikti konkrēti pienākumi attiecībā uz paziņošanu par noteikumu un nosacījumu izmaiņām, ranžēšanas parametru atklāšanu, kā arī iekšējo sūdzību izskatīšanas sistēmu un starpniecības iespēju pieejamību. Šo noteikumu mērķis ir mazināt asimetriju līgumattiecībās un veicināt lielāku paredzamību un taisnīgumu tiešsaistes starpniecības pakalpojumu jomā. P2B regulu papildina līdzīgi tiesību akti valsts līmenī42.

‎3.2. ielikums. Platformu un uzņēmumu regula

Mērķis un darbības joma

Ar Regulu (ES) 2019/1150 par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos (tā sauktā P2B regula) tiecas nodrošināt godīgu, paredzamu un pārredzamu uzņēmējdarbības vidi uzņēmumiem, kas izmanto platformas patērētāju sasniegšanai. Tā attiecas uz tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem (piemēram, tiešsaistes tirdzniecības vietām, lietotņu veikaliem un cenu salīdzināšanas rīkiem) un tiešsaistes meklētājprogrammām, kas atvieglo darījumus starp ES komerciālajiem lietotājiem un patērētājiem.

Galvenie noteikumi

• Noteikumu pārredzamība – platformām jānodrošina, ka to noteikumi ir formulēti vienkāršā un saprotamā valodā un ir viegli pieejami. Par jebkādām noteikumu izmaiņām komerciālajiem lietotājiem jāpaziņo vismaz 15 dienas iepriekš un jānorāda ierobežojumu, apturēšanas vai izbeigšanas iemesli.

• Ranžēšanas pārredzamība – platformām jāatklāj galvenie parametri, kas nosaka preču vai pakalpojumu ranžēšanu, un jāpaskaidro, kā iespējams to ietekmēt, tai skaitā izmantojot apmaksātu izvietošanu vai pašas platformas piedāvātos produktus.

• Piekļuve datiem – platformām jāpaskaidro, kādi dati tiek vākti, vai tie tiek kopīgoti ar komerciālajiem lietotājiem un ar kādiem nosacījumiem.

• Diferencēta attieksme – ja platformas piedāvā preces vai pakalpojumus, kas konkurē ar to komerciālo lietotāju piedāvājumu, tām ir jāatklāj jebkāda preferenciāla attieksme, kas tiek piemērota to pašu piedāvājumiem.

• Sūdzību izskatīšana un starpniecība – platformām jāizveido iekšēja sūdzību izskatīšanas sistēma un jānorāda vismaz divi neatkarīgi starpnieki, pie kuriem komerciālie lietotāji var vērsties strīdu izšķiršanai.

Izpilde un papildināmība

P2B regulas pamatā galvenokārt ir pārredzamības un procesuālā taisnīguma pienākumi, kas ex ante piemērojami tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem un meklētājprogrammām. Izpilde ir decentralizēta: dalībvalstis norīko kompetentās iestādes un ļauj pārstāvības organizācijām vai publiskajām iestādēm celt prasības par neatbilstības novēršanu vai pārtraukšanu.

Nesenajā Priekšlikumā Digitālajai Omnibus regulai (2025. gada novembrī) Komisija ierosināja pakāpeniski atcelt P2B regulu. Priekšlikumā skaidrots, ka vairāki tās pārredzamības pienākumi pārklājas ar jaunākiem ES digitālā regulējuma instrumentiem, jo īpaši Digitālo tirgu aktu un Digitālo pakalpojumu aktu, vai ir aizstāti ar tiem, un paralēlu režīmu saglabāšana var radīt sadrumstalotību un regulējuma dublēšanos. Tādēļ atcelšana tiek pamatota kā daļa no plašākiem centieniem racionalizēt un vienkāršot ES digitālo acquis.

Avots: Priekšlikumā Digitālajai Omnibus regulai “Eiropas digitālās nākotnes veidošana”, https://digital-strategy.ec.europa.eu/en/library/digital-omnibus-regulation-proposal.

Platformām, kas pārdod preces tiešsaistē, jāievēro arī ES tiesību akti, kas aizliedz nepamatotu diskrimināciju ES vienotajā tirgū, pamatojoties uz ģeogrāfisko atrašanās vietu. Ģeogrāfiskās bloķēšanas regula43 neļauj tiešsaistes tirdzniecības vietām ierobežot piekļuvi vai atteikt darījumus patērētāja valstspiederības vai dzīvesvietas dēļ. Tas ietver aizliegumu izmantot tādus tehnoloģiskus pasākumus kā tīmekļa vietņu pāradresācija vai bloķēšana, liedzot piekļuvi citās dalībvalstīs pieejamiem produktiem vai pakalpojumiem. Konkrētāk, regula kā nepamatotus šķēršļus ES vienotajā tirgū nosaka tādu praksi kā atteikums pārdot preces, ja netiek piedāvāta piegāde, vai diskriminējošu noteikumu piemērošana. Ģeogrāfiskās bloķēšanas regula ir tieši piemērojama tiešsaistes tirdzniecības vietām, kas darbojas Polijā, Lietuvā un Latvijā, nodrošinot, ka patērētājiem no jebkuras ES dalībvalsts ir vienlīdzīga piekļuve šajās platformās piedāvātajām precēm un pakalpojumiem.

3.3.2. Patērētāju tiesības

ES ir izstrādājusi visaptverošu rīcībpolitiku un tiesību normu kopumu, lai ES vienotajā tirgū sniegtu plašākas iespējas patērētājiem un tos aizsargātu, un uzņēmumiem šie noteikumi jāievēro. Lai gan patērētāju tiesību aizsardzībai un konkurences tiesībām ir kopīgs mērķis – uzlabot patērētāju labklājību –, tās to nodrošina, izmantojot papildinošas, bet atšķirīgas pieejas. Konkurences tiesības netieši aizsargā patērētāju intereses, veicinot efektīvu un konkurētspējīgu tirgu, sekmējot inovācijas un nodrošinot augstākas kvalitātes preces un pakalpojumus par konkurētspējīgām cenām. Turpretī patērētāju tiesību aizsardzības akti tieši aizsargā patērētājus, atzīstot to vājāku spēju aizstāvēt savas intereses darījumos un piešķirot tiem īpašas tiesības attiecībās ar uzņēmumiem (Nigussie, 2021[12]). Lai gan ES patērētāju tiesību aizsardzības tiesiskais regulējums ir plašs un aptver daudzveidīgu patērētāju rīcību, tieši ar digitālajiem tirgiem ir saistīti tikai konkrēti noteikumi. Tie ir izklāstīti turpmāk.

2020. gadā ES nāca klajā ar "Jauno patērētāju tiesību aizsardzības programmu”44 – patērētāju politikas stratēģiju, kuras mērķis ir uzlabot taisnīgumu gan tiešsaistē, gan bezsaistē, izmantojot stingrāku regulējumu un jaunus pasākumus. Saistībā ar šo programmu tiešsaistes tirdzniecības vietām jāievēro vairāki būtiski ES noteikumi. To vidū ir Negodīgas komercprakses direktīva45, kas aizliedz maldinošu un agresīvu praksi; Patērētāju tiesību direktīva46, kas nodrošina līgumu pārredzamību un nostiprina atteikuma tiesības; Cenu norādīšanas direktīva47, kas standartizē cenu atspoguļošanu; un Negodīgu līguma noteikumu direktīva48, kas aizsargā patērētājus no netaisnīgiem noteikumiem standartlīgumos. Kopā šīs direktīvas veido stabilu sistēmu patērētāju aizsardzībai digitālajos tirgos.

Nesen pieņemtā Omnibus direktīva49, kas zināma arī kā Labākas izpildes un modernizēšanas direktīva, tika ieviesta, lai modernizētu ES patērētāju tiesību aizsardzības aktus un risinātu problēmas, ko rada pieaugošā digitālo platformu nozīme. Direktīva, kas stājās spēkā 2020. gada 7. janvārī, stiprina patērētāju aizsardzību, uzlabojot cenu pārredzamību un pieprasot platformām atklāt informāciju par to, vai cenas tiek personalizētas, izmantojot algoritmus. ā arī nodrošina patērētāju atsauksmju autentiskumu un nosaka, ka tiešsaistes tirdzniecības vietām jāprecizē, vai pārdevēji ir tirgotāji vai privātpersonas. Turklāt direktīva ievieš stingrākus sodus par pārkāpumiem50, paredzot naudas sodu līdz 4 % no gada apgrozījuma, kā arī paredz skaidrus noteikumus par cenu samazinājumu paziņošanu un atsauces cenu norādīšanu.

Visbeidzot, kopš 2024. gada decembra tiešsaistes tirdzniecības vietām jāievēro arī ES Ražojumu vispārējā drošuma regula (RVDR)51. Atšķirībā no tās priekšteces (Produktu vispārējās drošības direktīvas), RVDR skaidri atzīst tiešsaistes tirdzniecības vietu kā galveno starpnieku lomu produktu izplatīšanā52 un uzliek tām virkni pienācīgas rūpības pienākumu53. Cita starpā tām savās saskarnēs jānorāda būtiska informācija par ražojumiem (piemēram, ražotāja nosaukums, identifikācijas dati un drošības brīdinājumi), jāpārtrauc sadarbība ar tiem komerciālajiem lietotājiem, kuri atkārtoti piedāvā neatbilstīgus vai bīstamus ražojumus, jāinformē lietotāji par ražojumu atsaukšanu un jāizraugās vienots kontaktpunkts, lai atvieglotu saziņu ar valsts tirgus uzraudzības iestādēm.

Patērētāju aizsardzības tiesību akti trijās šī tirgus pētījuma dalībvalstīs ir lielā mērā saskaņoti ar ES tiesisko regulējumu, jo īpaši ar Omnibus direktīvu. Tomēr katrā valstī pastāv unikālas atšķirības šo tiesību aktu īstenošanā un izpildē. Polijā Konkurences un patērētāju aizsardzības birojs (UOKiK) uzrauga gan konkurences, gan patērētāju tiesību pārkāpumus54. Turpretī Lietuvā un Latvijā ir atsevišķas patērētāju tiesību aizsardzības iestādes, kas darbojas neatkarīgi no konkurences iestādēm. Lietuvā Valsts patērētāju tiesību aizsardzības dienests (Valstybinė vartotojų teisių apsaugos tarnyba) ir Tieslietu ministrijas pakļautībā esoša iestāde, kas vēršas pret patērētāju tiesību pārkāpumiem. Savukārt Latvijā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) uzrauga gan patērētāju tiesību, gan reklāmas likumu ievērošanu55.

3.3.3. Reklāmas, publicēšanas un piegādes cenu pārredzamība

Reklāmai ir galvenā loma tiešsaistes tirdzniecības vietu uzņēmējdarbības modeļos, jo tā finansē patērētājiem paredzētās saskarnes un veicina platformu rentabilitāti. Tiešsaistes reklāmas tirgus ietver daudzlīmeņu mijiedarbību starp reklāmdevējiem, platformām un patērētājiem, kā arī sarežģītus reklāmu individualizēšanas un piegādes mehānismus. Šī sarežģītība apliecina, cik svarīgi ir izprast šādu sistēmu pamatā esošo dinamiku un tiesību normas, lai nodrošinātu pārredzamību, taisnīgumu un atbilstību visiem dalībniekiem. Šajā ziņā Direktīva par maldinošu un salīdzinošu reklāmu56 ir patērētāju aizsardzības stūrakmens digitālās reklāmas ekosistēmā, kas aizliedz maldinošu reklāmu un nodrošina godīgu konkurenci visā ES. Arī P2B regulā57 un DTA58 ir noteikti pienākumi ar līdzīgiem mērķiem59.

Papildus reklāmas un publicēšanas noteikumiem tiešsaistes tirdzniecības vietām jāievēro arī pārredzamības prasības attiecībā uz pārrobežu paku piegādi. Regulā par pārrobežu paku piegādes pakalpojumiem60 noteikts, ka paku piegādes pakalpojumu sniedzējiem jāsniedz informācija par cenām, lai valsts regulatīvās iestādes varētu efektīvi uzraudzīt un novērtēt pārrobežu tarifus. Tiešsaistes tirdzniecības vietām, jo īpaši tām, kas atvieglo pārrobežu darījumus, jānodrošina patērētājiem skaidra un salīdzināma informācija par paku piegādes pakalpojumu cenām61.

3.3.4. Datu aizsardzības un privātuma tiesību akti

Piekļuve milzīgam patērētāju un darījumu datu apjomam digitālajos tirgos ir galvenais konkurences priekšrocību virzītājspēks, kas uzņēmumiem ļauj uzlabot savu pozīciju tirgū, izmantojot padziļinātu ieskatu patērētāju uzvedībā un tirgus darbībā (OECD, 2024[11]). Izmantojot datus, lai ieviestu inovācijas un saglabātu konkurētspēju strauji mainīgajā digitālajā vidē, platformām rūpīgi jāievēro datu aizsardzības un privātuma tiesību akti, nodrošinot savu darbību atbilstību.

ES līmenī vissvarīgākā no tām ir Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR)62, kas stājās spēkā 2016. gadā. VDAR mērķis ir aizsargāt ES iedzīvotāju personas datus, reglamentējot to vākšanu, glabāšanu un apstrādi un nodrošinot, ka platformas ar datiem rīkojas atbildīgi un pārredzami. Tā uzliek būtiskus pienākumus e‑komercijas tirdzniecības vietām, piemēram, pienākumu saņemt nepārprotamu piekrišanu datu apstrādei, ievērot datu minimizēšanas principus un īstenot stingrus datu drošības pasākumus. Tirdzniecības vietām jānodrošina skaidra un pieejama privātuma politika, jāļauj patērētājiem izmantot tādas tiesības kā piekļuve saviem datiem, to labošana un dzēšana, kā arī jānodrošina, lai visi dati, kas tiek kopīgoti ar trešo personu piegādātājiem, atbilstu VDAR prasībām. Turklāt atbilstība VDAR attiecas arī uz pārrobežu datu pārsūtīšanu, un, pārsūtot datus ārpus ES, tirdzniecības vietām jāievieš tādi aizsardzības pasākumi kā līguma standartklauzulas (SCC) vai saistošie uzņēmuma noteikumi (SUN)

Pienākumu tvērums drīzumā tiks paplašināts ar E-privātuma regulu63, kas pašlaik vēl nav pieņemta. Šīs regulas mērķis ir papildināt VDAR, nosakot papildu pienākumus uzņēmumiem, kas pārvalda elektronisko saziņu, piemēram, saistībā ar tiešsaistes tirdzniecības vietām. Tā reglamentēs sīkfailu, izsekošanas tehnoloģiju un metadatu apstrādi, ieviešot stingrākas piekrišanas prasības datu vākšanai un apstrādei. Šīs regulas mērķis ir novērst trūkumus, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību. Tiešsaistes tirdzniecības vietām atbilstība būs saistīta ar lietotāju uzvedības izsekošanas pārredzamību un stingru saziņas konfidencialitātes aizsardzības pasākumu nodrošināšanu.

Vēl viena būtiska ar datiem saistīta regula, kas nesen stājās spēkā, ir Eiropas Datu akts. Tā stājās spēkā 2025. gada 12. septembrī, ieviešot saskaņotus noteikumus, lai atvieglotu taisnīgu piekļuvi datiem un to izmantošanu visā ES64. Regula ir izstrādāta, lai dotu lietotājiem – gan patērētājiem, gan uzņēmumiem – lielākas iespējas, piešķirot tiem lielāku kontroli pār datiem, ko rada savienotās ierīces un digitālie pakalpojumi, piemēram, datiem, kas saistīti ar automašīnām, viedierīcēm un rūpniecības iekārtām.

Tiešsaistes tirdzniecības vietām Datu akts paredz pienākumu izstrādāt produktus un pakalpojumus tā, lai nodrošinātu datu pieejamību un sadarbspēju, un nosaka, ka dati jādara pieejami saskaņā ar taisnīgiem, saprātīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem Plašākā nozīmē tas palielina patērētāju izvēles iespējas, ļaujot lietotājiem piekļūt datiem un kopīgot tos ar alternatīviem pakalpojumu sniedzējiem, komerciālajiem lietotājiem dod iespēju iegūt datus par rūpniecisko iekārtu veiktspēju, lai uzlabotu efektivitāti, un atvieglo mākoņpakalpojumu sniedzēju maiņu Datu akts arī aizliedz negodīgus līguma noteikumus, kas varētu ierobežot datu kopīgošanu, tādējādi veicinot inovāciju un atbalstot konkurenci visā digitālajā ekonomikā.

Kā jau iepriekš norādīts, DTA uzliek arī konkrētus ar datiem saistītus pienākumus noteiktajiem vārtziņiem65. Tie ietver efektīvas datu pārnesamības nodrošināšanu, piekļuves piešķiršanu datiem, ko komerciālie lietotāji radījuši to platformās, un pakalpojumu sadarbspējas ierobežojumu atcelšanu, lai veicinātu konkurenci un mazinātu šķēršļus uzņēmumiem un patērētājiem. Attiecībā uz pārnesamību un piekļuvi 6. panta 9. un 10. punktā noteikts, ka vārtziņiem jānodrošina galalietotājiem un viņu pilnvarotajām trešajām personām bezmaksas, efektīvi un reāllaika datu pārnesamības rīki, kā arī jānodrošina, ka komerciālie lietotāji un viņu pilnvarotās trešās personas var piekļūt apkopotiem vai neapkopotiem datiem un izmantot tos, piemēram, personas datus, kas iegūti, mijiedarbojoties platformā. Tomēr piekļuve personas datiem ir atkarīga no lietotāja piekrišanas un attiecas tikai uz datiem, kas tieši saistīti ar komerciālā lietotāja pakalpojumiem.

Visbeidzot, datu aizsardzības un privātuma noteikumi Polijā, Lietuvā un Latvijā ir lielā mērā saskaņoti ar VDAR un plašāko ES tiesisko regulējumu. Tomēr katrā valstī ir specifiski noteikumi.66

3.3.5. Digitālo pakalpojumu akts (DPA)

Pēdējais svarīgais tiesību akts digitālajiem tirgiem un tiešsaistes tirdzniecības vietām ir DPA67, kas aptver daudzas no iepriekš minētajām tiesību jomām. DPA ir DTA pavadonis ES digitālo pakalpojumu tiesību aktu paketē68. Lai gan abu mērķis ir risināt digitālās ekonomikas radītās problēmas, to darbības jomas un mērķi ir atšķirīgi. Kā paskaidrots, DTA galvenokārt reglamentē lielās vārtziņu platformas, lai nodrošinātu sāncensīgus un godīgus digitālos tirgus. Tikmēr DPA galveno uzmanību pievērš tiešsaistes platformu pienākumiem attiecībā uz satura moderāciju, pārredzamību un patērētāju aizsardzību. Tā pievēršas tādiem riskiem kā nelegāls saturs, kaitīgi produkti un dezinformācija.

Līdzīgi kā DTA, arī DPA piemēro asimetriskus pienākumus, pamatojoties uz platformas lielumu un ietekmi69. Platformām, kas ir atzītas par ļoti lielām tiešsaistes platformām (VLOP) vai ļoti lielām tiešsaistes meklētājprogrammām (VLOSE),70 tiek piemērotas stingrākas prasības, piemēram, sistēmisko risku novērtējumi, algoritmu pārredzamība un neatkarīgi auditi. Šis apzīmējums balstās uz kvantitatīviem kritērijiem, kuru pamatā ir “vidējais aktīvo pakalpojuma saņēmēju skaits mēnesī”. Mazākas platformas (definētas atbilstoši to starpnieka lomai), lai gan uz tām joprojām attiecas pamatpienākumi, gūst labumu no samērīgām prasībām, kas samazina atbilstības slogu.

Tiešsaistes tirdzniecības vietas kā starpnieki, kas atvieglo darījumus starp uzņēmumiem un patērētājiem, tiek klasificētas kā platformas un var tikt iekļautas VLOP kategorijā, ja tās sasniedz kvantitatīvo robežvērtību. Pašlaik no tirdzniecības vietām, kas darbojas Polijā, Lietuvā un Latvijā, Amazon, AliExpress, Temu, Shein un Zalando ir atzītas par VLOP saskaņā ar DPA71. Citām šo valstu tirdzniecības vietām, lai gan uz tām neattiecas VLOP noteiktie pastiprinātie pienākumi, joprojām jāievēro pamatpienākumi, kas saskaņā ar DPA piemērojami visām tiešsaistes platformām. Tie ietver72: satura moderācijas pārredzamību (14. un 15. pants73), tirgotāju pārbaudi (30. pants74), reklāmas un ieteikumu sistēmu pārredzamību (24. un 27. pants75), maldinošu saskarņu un manipulatīvas prakses aizliegumu (25. pants76) un nepilngadīgo aizsardzību (28. pants77).

Savukārt VLOP noteiktie pastiprinātie pienākumi uzliek papildu saistības. Tirdzniecības vietām, kas atzītas par VLOP, regulāri jāveic savu pakalpojumu riska novērtējumi, pievēršoties tādiem iespējamiem kaitējumiem kā nelegāla satura izplatīšana, sabiedrības dezinformācija un algoritmu neobjektivitāte. Turklāt tām jāizveido neatkarīgas atbilstības programmas un jāveic ikgadējas revīzijas (kas tiek publiskotas), lai pārbaudītu, vai tiek ievērotas DPA prasības. Attiecībā uz algoritmu izmantošanu izraudzītajām tirdzniecības vietām jānodrošina regulatoriem piekļuve informācijai par to algoritmu sistēmām, tai skaitā par to izstrādi, loģiku un veiktspējas testēšanu.

Risinot platformu darbības dažādos aspektus (no satura moderācijas līdz algoritmu pārredzamībai), DPA papildina un stiprina plašāko tiesisko regulējumu, kas reglamentē tiešsaistes tirdzniecības vietas.

3.3.6. Finanšu pakalpojumi un maksājumi

Visbeidzot ir divas attiecīgas direktīvas, kas var attiekties uz maksājumu sistēmām un/vai tiešsaistes tirdzniecības vietu finanšu regulējumu ES. Pirmkārt, ar Maksājumu pakalpojumu direktīvu78 ievieš visaptverošas prasības maksājumu pakalpojumu sniedzējiem (MPS), to skaitā tirdzniecības vietām, kas atvieglo darījumus starp pircējiem un pārdevējiem. Tirdzniecības vietām, kas veic tādas ar maksājumiem saistītas darbības kā pircēju maksājumu saņemšana pārdevēju vārdā, jāsaņem vai nu maksājumu pakalpojumu licence, vai jāsadarbojas ar licencētiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Direktīvas mērķis ir stiprināt patērētāju aizsardzību, palielināt konkurenci un nodrošināt maksājumu drošību, izmantojot tādus pasākumus kā droša klientu autentifikācija un pastiprināta pārredzamība. Tiek sašaurināta arī "komercaģenta atbrīvojuma" piemērošanas joma, nosakot prasību platformām darboties tikai pircēja vai pārdevēja vārdā, kas ļauj izvairīties no licencēšanas pienākumiem.

Otrkārt, jau ilgstoši spēkā esošajā PVN direktīvā79 izklāstītas fiskālās atbilstības prasības tiešsaistes tirdzniecības vietām, jo īpaši tām, kas atvieglo pārrobežu darījumus. Kopš 2021. gada jūlija tirdzniecības vietas ir atbildīgas par PVN iekasēšanu pārdevēju vārdā tādos konkrētos gadījumos kā nelielu sūtījumu importēšana no valstīm, kas nav ES. Šie noteikumi vienkāršo nodokļu saistību izpildi pārdevējiem, vienlaikus nodrošinot PVN iekasēšanas atbilstību ES vienotā tirgus principiem. Gaidāmās izmaiņas saskaņā ar iniciatīvu “PVN digitālajā laikmetā80 (vēl vairāk paplašinās tirdzniecības vietu saistības PVN jomā, galveno uzmanību pievēršot mazajiem tirgotājiem un digitālās tirdzniecības noteikumu racionalizēšanai.

Atsauces

[3] Botta, M. and K. Wiedemann (2019), “The Interaction of EU Competition, Consumer, and Data Protection Law in the Digital Economy: The Regulatory Dilemma in the FacebookOdyssey”, The Antitrust Bulletin, Vol. 64/3, pp. 428-446, https://doi.org/10.1177/0003603X19863590.

[10] Cabral, L. et al. (2021), The EU Digital Markets Act: A Report from a Panel of Economic Experts, https://doi.org/10.2760/139337.

[13] Cunningham, C., F. Ederer and S. Ma (2018), “Killer Acquisitions”, SSRN Electronic Journal, https://doi.org/10.2139/ssrn.3241707.

[2] European Parliament (2024), Fact Sheets on the European Union: The Ubiquitious Digital Single Market, https://www.europarl.europa.eu/erpl-app-public/factsheets/pdf/en/FTU_2.1.7.pdf.

[4] Ltd., B. (ed.) (2024), The Relationship between EU and National Competition Laws, Oxford University Press.

[12] Nigussie, T. (2021), “Competition Law and Consumer Protection: Conflict and Complementarity”, https://ssrn.com/abstract=4114668.

[11] OECD (2024), “The intersection between competition and data privacy”, OECD Roundtables on Competition Policy Papers, No. 310, OECD Publishing, Paris, https://doi.org/10.1787/0dd065a3-en.

[9] OECD (2023), G7 inventory of new rules for digital markets: Analytical note, https://www.oecd.org/competition/analytical-note-on-the-G7-inventory-of-new-rules-for-digital-markets-2023.pdf.

[7] OECD (2023), “Theories of Harm for Digital Mergers”, OECD Roundtables on Competition Policy Papers, No. 293, OECD Publishing, Paris, https://doi.org/10.1787/0099737e-en.

[5] OECD (2022), “The Evolving Concept of Market Power in the Digital Economy”, OECD Roundtables on Competition Policy Papers, No. 278, OECD Publishing, Paris, https://doi.org/10.1787/2cfcb4a8-en.

[1] OECD (2021), “Ex Ante Regulation and Competition in Digital Markets”, OECD Roundtables on Competition Policy Papers, No. 272, OECD Publishing, Paris, https://doi.org/10.1787/c83e178d-en.

[6] OECD (2020), “Start-ups, Killer Acquisitions and Merger Control”, OECD Roundtables on Competition Policy Papers, No. 248, OECD Publishing, Paris, https://doi.org/10.1787/dac52a99-en.

[8] Polish Office of Competition and Consumer Protection (2022), Decision No. DOK‑3/2022, https://decyzje.uokik.gov.pl/bp/dec_prez.nsf/0/769F5864B29603FDC1258B0100424EEE/$file/Allegro_wersja%20jawna%20decyzji.pdf.

Piezīmes

← 1.  Eiropas vienotais tirgus ir izveidots 1993. gadā, un tajā ietilpst visas ES dalībvalstis, kā arī Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. ES vienotais tirgus garantē preču, pakalpojumu, kapitāla un personu brīvu apriti, kas ļauj tiešsaistes tirdzniecības vietām brīvi darboties visās dalībvalstīs. Plašāku informāciju par ES vienoto tirgu skatīt: https://eur-lex.europa.eu/summary/chapter/internal_market.html?root_default=SUM_1_CODED=24.

← 2.  Šie principi pirmo reizi tika noteikti nozīmīgajos EST spriedumos Van Gend & Loos (Tiesas 1963. gada 5. februāra spriedums lietā 26/62, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX:61962CJ0026) un Costa/ Enel (Tiesas 1964.gada 15. jūlija spriedums lietā 6/64, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A61964CJ0006).

← 3.  Sīkāku informāciju par digitālo tirgu īpašo dinamiku un iezīmēm sk. iepriekšējās nodaļas 1. iedaļu.

← 4.  Lai iegūtu plašāku informāciju par DVT, sk. Komisijas 2015. gada 6. maija paziņojumu, COM(2015) 192 final, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52015DC0192.

← 5.  Regula (ES) 2022/65, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?toc=OJ%3AL%3A2022%3A277%3ATOC&uri=uriserv%3AOJ.L_.2022.277.01.0001.01.ENG.

← 6.  Regula (ES) 2022/1925, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?toc=OJ%3AL%3A2022%3A265%3ATOC&uri=uriserv%3AOJ.L_.2022.265.01.0001.01.ENG.

← 7. Regula (ES) 2016/679, https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2016/679/oj.

← 8. Regula (ES) 2019/1150, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A32019R1150.

← 9.  EST spriedums lietā 41/90 (1991. gada 23. aprīlis), ECLI: EU: C:1991:161, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A61990CJ0041. “Uzņēmuma jēdziens ietver visas struktūras, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no to juridiskā statusa un finansējuma veida".

← 10. Regula (EK) Nr. 139/2004, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/en/ALL/?uri=CELEX:32004R0139.

← 11. Padomes Regula (EK) Nr. 1/2003, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A02003R0001-20090701.

← 12.  Plašāku informāciju par kopīgajām izpildes pilnvarām un lietu sadali starp Komisiju un valstu konkurences iestādēm (VKI) sk. Paziņojumu par sadarbību konkurences iestāžu tīklā (2004): https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/ALL/?uri=CELEX%3A52004XC0427%2802%29.

← 13. Sīkāku informāciju sk. Polijas Konkurences likumā (https://isap.sejm.gov.pl/isap.nsf/download.xsp/WDU20070500331/T/D20070331L.pdf, Latvijas Konkurences likumā(https://likumi.lv/ta/id/54890) un Lietuvas Konkurences likumā (https://e-seimas.lrs.lt/portal/legalAct/lt/TAD/a60e58c0227911efb121d2fe3a0eff27?jfwid=i6w361d7w).

← 14.  Sk. EST lietu 27/76 United Brands/Komisija, ECLI: EU: C:1978:22, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX:61976CJ0027”102. pantā minētais dominējošais stāvoklis attiecas uz tādu uzņēmuma ekonomiskās ietekmes situāciju, kas tam piešķir varu likt šķēršļus efektīvas konkurences saglabāšanai attiecīgajā tirgū, dodot tam iespēju ievērojamā mērā rīkoties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un, visbeidzot, patērētājiem”.

← 15.  Komisija to saprot kā uzņēmuma spēju “paaugstināt cenas virs konkurences līmeņa, tas nesaskaras ar pietiekami lielu konkurences spiedienu”. Sīkāku informāciju sk. Komisijas paziņojumā “Norādījumi par Komisijas prioritātēm, piemērojot EK līguma 82. pantu dominējošu uzņēmumu ļaunprātīgai, izslēdzošai rīcībai” (2009. gada aprīlis), 11. punkts, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/ALL/?uri=CELEX%3A52009XC0224%2801%29.

← 16.  Sīkāku informāciju par digitālo tirgu īpatnībām sk. 2. nodaļā.

← 17.  Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta saskaņā ar Polijas Konkurences un patērētāju aizsardzības likuma 9. pantu Microsoft Word - D20070331L (https://isap.sejm.gov.pl/isap.nsf/download.xsp/WDU20070500331/T/D20070331L.pdf), Latvijas Konkurences likuma 13. pantu (https://likumi.lv/ta/id/54890-konkurences-likums) un Lietuvas Konkurences likuma VIII-1099 Lietuvas Republikas Konkurences likuma 7. pantu (https://e-seimas.lrs.lt/portal/legalAct/lt/TAD/a60e58c0227911efb121d2fe3a0eff27?jfwid=i6w361d7w).

← 18. Sk. arī ESAO Padomes Ieteikumu par apvienošanās pārskatīšanu, kas pārskatīts ESAO Padomes 2025. gada 3. jūnija sanāksmē ministru līmenī, lai atspoguļotu jaunākos sasniegumus un starptautiski atzītu paraugpraksi apvienošanās pārskatīšanas un analīzes jomā https://legalinstruments.oecd.org/en/instruments/OECD-LEGAL-0333.

← 19. Saskaņā ar Apvienošanās regulas 1. pantu (https://eur-lex.europa.eu/legal-content/en/ALL/?uri=CELEX:32004R0139), ir divas iespējas, kā sasniegt ES mēroga robežvērtības. Pirmā alternatīva paredz, ka visu iesaistīto uzņēmumu kopējais apgrozījums visā pasaulē pārsniedz 5 000 miljonus EUR un vismaz divu iesaistīto uzņēmumu apgrozījums Savienības mērogā pārsniedz 250 miljonus EUR. Otrā alternatīva paredz, ka visu iesaistīto uzņēmumu kopējais apgrozījums visā pasaulē pārsniedz 2 500 miljonus EUR, kopējais apgrozījums katrā no vismaz trim dalībvalstīm pārsniedz 100 miljonus EUR, katrā no šīm trim dalībvalstīm vismaz divu iesaistīto uzņēmumu apgrozījums pārsniedz 25 miljonus EUR un vismaz divu iesaistīto uzņēmumu apgrozījums Savienības mērogā pārsniedz 100 miljonus EUR. Attiecībā uz abām iespējām ES mērogs netiek konstatēts, ja katrs no iesaistītajiem uzņēmumiem vairāk nekā divas trešdaļas no sava ES mēroga apgrozījuma gūst vienā un tajā pašā dalībvalstī.

← 20.  Sk. Apvienošanās regulas 3. panta 1. punktu, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/en/ALL/?uri=CELEX:32004R0139.

← 21.  Lietas nosūtīšanas nosacījumi ir ietverti Apvienošanās regulas 4. panta 5. punktā un 22. pantā, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/en/ALL/?uri=CELEX:32004R0139.

← 22.  Iznīcinošas iegādes notiek, kad dominējošie uzņēmumi iegādājas topošos konkurentus, lai pārtrauktu to inovāciju projektus un novērstu turpmāku konkurenci (Cunningham, Ederer and Ma, 2018[13]). Tikmēr topošu uzņēmumu pārņemšanas darījumi ir plašāka kategorija, kas ietver tādu jaunu uzņēmumu pārņemšanu, kuru konkurētspējas potenciāls vēl ir neskaidrs (OECD, 2023[7]). Plašāku informāciju par atšķirībām starp “iznīcinošas” iegādes darījumiem un topošo konkurentu iegādes darījumiem sk. (OECD, 2020[6]).

← 23.  Plašāku informāciju par tradicionālo un jauno kaitējuma teoriju piemērošanu apvienošanās darījumiem digitālajos tirgos sk. ESAO (2023) Competition Policy Roundtable Background Note “Theories of Harm for Digital Mergers”, http://www.oecd.org/daf/competition/theories-of-harm-for-digital-mergers-2023.pdf.

← 24.  Plašāku informāciju sk. Digitālo tirgu akta (DTA) 14. pantā. Regula (ES) 2022/1925: https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2022/1925/oj/eng.

← 25.  Plašāku informāciju par lietu nodošanas mehānismu sk. arī Apvienošanās regulas 22. pantā, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/en/ALL/?uri=CELEX:32004R0139.

← 26.  Polijā paziņošanas par apvienošanos robežvērtība ir noteikta, ja kopējais apgrozījums pārsniedz 1 miljardu EUR vai apgrozījums Polijā pārsniedz 50 miljonus EUR finanšu gadā pirms paziņošanas. Kontroles maiņa ietver tiešu vai netiešu tiesību iegūšanu īstenot izšķirošu ietekmi (Ustawa z dnia 16 lutego 2007 r. o ochronie konkurencji i konsumentów, 13. pants, 4. pants).

Lietuvā paziņošanas robežvērtības ir sasniegtas, ja visu iesaistīto uzņēmumu kopējais gada apgrozījums Lietuvā (finanšu gadā pirms apvienošanās gada) pārsniedz 20 miljonus EUR un vismaz divu iesaistīto uzņēmumu kopējais gada apgrozījums (finanšu gadā pirms apvienošanās gada) pārsniedz 2 miljonus EUR katram (Lietuvas Konkurences likuma 8. panta 1. punkts). Kontroles maiņa ietver tiesību iegūšanu izšķiroši ietekmēt cita uzņēmuma darbību (Konkurences likuma 3. panta 5. punkta 2. apakšpunkts, https://e-seimas.lrs.lt/portal/legalAct/lt/TAD/a60e58c0227911efb121d2fe3a0eff27?jfwid=i6w361d7w (konsolidētā versija angļu valodā). Tomēr Konkurences iestāde joprojām var pārskatīt apvienošanās gadījumus, kas nesasniedz šīs robežvērtības (Konkurences likuma 13. pants). Šīs pilnvaras pārskatīt darījumus attiecas uz koncentrācijām, kas var radīt vai nostiprināt dominējošo stāvokli, un tās trīs reizes ir piemērotas digitālo apvienošanās darījumu gadījumos. Plašāku informāciju sk. “Disentangling Consummated Mergers: Experiences and Challenges, Note by Lithuania’’, 2022, https://kt.gov.lt/uploads/documents/files/DAF-COMP-WD(2022)37_en.pdf. Latvijā paziņošana ir nepieciešama, ja apvienošanās dalībnieku kopējais apgrozījums valstī pārsniedz 30 miljonus EUR un vismaz divu dalībnieku apgrozījums atsevišķi pārsniedz 1,5 miljonus EUR Kontroles maiņa ietver izšķirošas ietekmes iegūšanu, izmantojot tiesības vai vienošanās (Konkurences likuma 15., 16. pants).

← 27.  Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2022/1925 (2022. gada 14. septembris) par sāncensīgiem un godīgiem tirgiem digitālajā nozarē, https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2022/1925/oj/eng.

← 28.  Amazon pašlaik aktīvi darbojas Polijā, bet ne Latvijā un Lietuvā. Klienti Latvijā un Lietuvā joprojām var veikt pasūtījumus un iepirkties citos Amazon domēnos, piemēram, Vācijas (Amazon.de) vai Apvienotās Karalistes (Amazon.co.uk) vietnē.

← 29.  Plašāku informāciju sk. Komisijas lēmumā par statusa noteikšanu (2023. gada 5. septembris), https://ec.europa.eu/competition/digital_markets_act/cases/202346/DMA_100016_104.pdf.

← 30.  Lai iegūtu plašāku informāciju, sk. DTA 2. un 3. pantu, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/PDF/?uri=CELEX:32022R1925.

← 31.  Lai iegūtu plašāku informāciju, sk. DTA 2. un 3. pantu, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/PDF/?uri=CELEX:32022R1925. Šīs kvantitatīvās robežvērtības ir šādas: gada apgrozījums ES mērogā katrā no pēdējiem trim finanšu gadiem ir 7,5 miljardi EUR vai lielāks vai tirgus kapitalizācija ir vismaz 75 miljardi EUR; platformas pamatpakalpojums tiek sniegts vismaz trīs dalībvalstīs; un ES ir vismaz 45 miljoni ikmēneša aktīvu galalietotāju un 10 000 gadā aktīvu komerciālo lietotāju.

← 32.  Lai iegūtu plašāku informāciju, sk. iepriekšējās nodaļas 2. iedaļu.

← 33.  Lai iegūtu plašāku informāciju, sk. DTA 2. pantu un P2B regulas 2. pantu, https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2019/1150/oj/eng. Tiešsaistes tirdzniecības vietas var uzskatīt par starpniecības pakalpojumiem, jo tās ļauj komerciālajiem lietotājiem piedāvāt preces vai pakalpojumus tieši patērētājiem.

← 34.  Lai iegūtu plašāku informāciju par pienākumiem, kas piemērojami tiešsaistes tirdzniecības vietām, kurām noteikts vārtziņa statuss, sk. DTA 5. un 6. pantu.

← 35.  Plašāku informāciju sk. DTA 14. pantā.

← 36.  Plašāku informāciju sk. DTA 1. panta 5., 6. un 7. punktā.

← 37.  Latvijas Konkurences padome ir veikusi šādas izmeklēšanas, pamatojoties uz valsts Konkurences likuma 28. panta 1. daļa (Konkurences likums, https://likumi.lv/ta/id/54890-konkurences-likums).

← 38.  Direktīva 2000/31/EK, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A02000L0031-20240217.

← 39.  Latvijā direktīva ir transponēta ar Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumu https://likumi.lv/ta/id/96619-informacijas-sabiedribas-pakalpojumu-likums. Lietuvā tā ir transponēta ar Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumu (Nr. X-614; E‑Commerce Law (Informacinės Visuomenės Paslaugų įstatymas): https://e-seimas.lrs.lt/portal/legalAct/lt/TAD/TAIS.277491/aAOoqKTjVN. Polijā minētā direktīva ir transponēta Likumu par pakalpojumu sniegšanu, izmantojot elektroniskos līdzekļus (Ustawa o świadczeniu usług drogą elektroniczną) https://isap.sejm.gov.pl/isap.nsf/download.xsp/WDU20021441204/U/D20021204Lj.pdf.

← 40.  Regula (ES) 2019/1150, https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2019/1150/oj/eng.

← 41.  P2B regulas 5. pants (https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2019/1150/oj/eng), DTA 5. un 6. pants (https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:32022R1925).

← 42. Lietuvā Lietuvas Republikas Interneta starpniecības pakalpojumu un interneta meklētājprogrammu uzraudzības likums Nr. XIV-2855 nosaka procedūru noteikumus P2B regulas izpildei (https://www.e-tar.lt/portal/lt/legalAct/bd3736c03aa211efbdaea558de59136c). Kopš 2025. gada 1. janvāra Konkurences padome uzrauga tās īstenošanu, https://kt.gov.lt/en/news/competition-council-starts-its-supervisory-functions-for-digital-markets. Latvijā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir kompetentā iestāde, kas uzrauga P2B regulas (kā arī Digitālo pakalpojumu akta) īstenošanu. Valsts noteikumi par P2B saistību izpildi ir ietverti Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumā, https://likumi.lv/ta/en/en/id/96619-law-on-information-society-services. Polijā Ministru padome pašlaik izstrādā grozījumu projektu Likumam par negodīgas konkurences apkarošanu, ar ko transponē P2B regulu un nodrošina tās pārkāpumu novēršanas pasākumu izpildāmību, https://legislacja.rcl.gov.pl/projekt/12384253/katalog/13053568#13053568.

← 43.  Regula (ES) 2018/302\/302, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32018R0302.

← 44.  Plašāku informāciju sk. Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei “Jaunā patērētāju tiesību aizsardzības programma. Patērētāju noturības stiprināšana, lai panāktu ilgtspējīgu atveseļošanos”, COM(2020) 696 final, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52020DC0696&qid=1605887353618.

← 45.  Direktīva 2005/29/EK, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A02005L0029-20220528.

← 46.  Direktīva 2011/83/ES, https://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2011/83/oj/eng.

← 47.  Direktīva 98/6/EK, https://eur-lex.europa.eu/eli/dir/1998/6/oj.

← 48. Padomes Direktīva 93/13, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A01993L0013-20220528.

← 49.  Direktīva (ES) 2019/2161, https://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2019/2161/oj/eng.

← 50.  Tie ir “ir Savienībā izdarīti pārkāpumi, plaši izplatīti pārkāpumi un Savienības mēroga plaši izplatīti pārkāpumi”. Lai iegūtu plašāku informāciju, sk. Regulas (ES) 2017/2394\/2394 3. pantu, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:32017R2394.

← 51.  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2023/988 (2023. gada 10. maijs) par ražojumu vispārēju drošumu, https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2023/988/oj/eng.

← 52.  RVDR 3. panta 14. punktā regulas darbības jomā ir iekļauti “tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātāji”.

← 53.  RVDR 22. pantā tiešsaistes tirdzniecības vietām ir noteikti īpaši pienākumi.

← 54. Galvenie tiesību akti patērētāju tiesību jomā Polijā ir 2014. gada Patērētāju tiesību likums (https://isap.sejm.gov.pl/isap.nsf/download.xsp/WDU20140000827/U/D20140827Lj.pdf) un 2007. gada Likums par negodīgas tirgus prakses apkarošanu (https://isap.sejm.gov.pl/isap.nsf/download.xsp/WDU20071711206/U/D20071206Lj.pdf).

← 55.  Reklāmas likumu ievērošana tiek nodrošināta sadarbībā ar citām iestādēm, tai skaitā ar Latvijas Konkurences padomi. Lai iegūtu plašāku informāciju, sk. Reklāmas likuma 13. panta 1. daļu, https://likumi.lv/ta/id/163-reklamas-likums.

← 56.  Direktīva 2006/114\/2006/114\/EK, https://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2006/114/oj/eng.

← 57.  P2B regulas 5. pantā noteikts, ka tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem un meklētājprogrammām vienkāršā un saprotamā valodā jāatklāj galvenie parametri, kas ietekmē produktu vai pakalpojumu ranžēšanu, tai skaitā atlīdzības nozīme, vienlaikus aizsargājot pret tādu algoritmu vai informācijas atklāšanu, kas var kaitēt patērētājiem, https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2019/1150/oj/eng.

← 58.  DTA 5. panta 9. un 10. punktā noteikts, ka ieņēmumu gūšanas un reklāmas izmaksu pārredzamība ir obligāta, savukārt 6. panta 8 punktā noteikts, ka vārtziņiem jānodrošina reklāmdevējiem piekļuve veiktspējas rādītājiem un detalizētiem datiem, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/PDF/?uri=CELEX:32022R1925.

← 59.  Līdzīgi valsts noteikumi Lietuvā ir ietverti Lietuvas Republikas Patērētāju aizsardzības likumā (Nr. I-657) (https://e-seimas.lrs.lt/portal/legalAct/lt/TAD/e86e8310231911e6acbed8d454428fb7) un Reklāmas likumā (Nr. VIII‑1871), https://e-seimas.lrs.lt/portal/legalAct/lt/TAD/TAIS.379796.

← 60.  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/644 (2018. gada 18. aprīlis) par pārrobežu paku piegādes pakalpojumiem, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:32018R0644.

← 61.  Regulas (ES) 2018/644 7. pants. Tirgotājiem pirms līguma noslēgšanas jāsniedz (ja tas ir iespējams un piemērojams) jānodrošina šāda informācija: i) pārrobežu piegādes iespējas, kas attiecas uz konkrēto pārdošanas līgumu; ii) maksa, kas patērētājiem jāmaksā par pārrobežu paku piegādi; un iii) to sūdzību izskatīšanas politika.

← 62.  Regula (ES) 2016/679, https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2016/679/oj/eng.

← 63. Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību elektronisko sakaru jomā un ar ko atceļ Direktīvu 2002/58/EK, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:52017PC0010.

← 64.  Sk. https://digital-strategy.ec.europa.eu/en/policies/data-act.

← 65.  Papildu atsauci sk.DTA 5., 6. un 7. pantā.

← 66.  Olija ir īstenojusi VDAR ar valsts tiesību aktiem, konkrēti ar 2018. gada 10. maija Likumu par personas datu aizsardzību (Ustawa z dnia 10 maja 2018 r. o ochronie danych osobowych,, https://www.bing.com/ck/a?!&&p=7c97668eefd1e215381c24cf262226519e302e6fac83f860e31f25e3920f680bJmltdHM9MTc0MTkxMDQwMA&ptn=3&ver=2&hsh=4&fclid=1feff430-3703-617e-06b9-e17b36b760ae&psq=Ustawa+z+dnia+10+maja+2018+r.+o+ochronie+danych+osobowych&u=a1aHR0cHM6Ly93d3cuZ292LnBsL2F0dGFjaG1lbnQvNWE1MjEwZjItYWFiMC00NjE5LTlmMTktMjg0NzhjYjMxNzkw&ntb=1. Latvijā – Fizisko personu datu apstrādes likums, https://likumi.lv/ta/id/300099-fizisko-personu-datu-apstrades-likums). Lietuvā – Lkuma par personas datu aizsardzību (2018), https://e-seimas.lrs.lt/portal/legalAct/lt/TAD/3e1ba58238c711edbf47f0036855e731?jfwid=-kqxt9k7e0. Lietuva ir izmantojusi VDAR atvērtības klauzulas, lai reglamentētu dažādus izņēmumus, tai skaitā attiecībā uz valsts drošību, vārda brīvību un nodarbinātību.

← 67.  Regula (ES) 2022/65, https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2022/2065/oj/eng.

← 68.  Plašāku informāciju sk. vietnē: https://digital-strategy.ec.europa.eu/en/policies/digital-services-act-package.

← 69.  Plašāku informāciju sk. DPA 33. pantā, https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2022/2065/oj/eng.

← 70.  DPA klasificē platformas vai meklētājprogrammas kā ļoti lielas tiešsaistes platformas (VLOP) vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas (VLOSE), pamatojoties uz to lietotāju bāzes lielumu. Saskaņā ar DPA 33. panta 1. punktu, https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2022/2065/oj/eng, robežvērtība šādam statusam ir 45 miljoni vidēji mēnesī aktīvu pakalpojuma saņēmēju Savienībā.

← 71.  Plašāku informāciju sk. Komisijas lēmumā par statusa noteikšanu (2023. gada 25. aprīlis), https://ec.europa.eu/newsroom/dae/redirection/document/101014.

← 72.  Plašāku un sīkāku informāciju sk. DPA III nodaļā, https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2022/2065/oj/eng.

← 73.  Platformām jāievieš mehānismi nelikumīga satura apkarošanai, tai skaitā, skaidras procedūras, kas ļauj lietotājiem ziņot par šādu saturu, un pārredzami moderācijas procesi. Platformām arī jānodrošina lietotājiem iespēja apstrīdēt lēmumus par satura izņemšanu, izmantojot ārpustiesas strīdu izšķiršanas procesu.

← 74.  Tiešsaistes tirdzniecības vietām jāpārbauda to pārdevēju identitāte, kuri izmanto to pakalpojumus. Platformām jānodrošina, ka tirgotāji sniedz izsekojamības informāciju, un šī informācija ir jādara pieejama patērētājiem skaidrā un saprotamā veidā.

← 75.  Platformām jāatklāj, vai reklāmas ir balstītas uz profilēšanu, un jānodrošina lietotājiem līdzekļi, kas ļauj pielāgot savas reklāmas preferences. Platformām arī jāpaskaidro, kā darbojas to ieteikumu sistēmas (piemēram, satura ranžēšanas algoritmi).

← 76.  Platformas nedrīkst izmantot lietotāja saskarnes, kas kropļo patērētāju lēmumus vai manipulē ar tiem, pamatojoties uz spēkā esošajiem aizliegumiem saskaņā ar Negodīgas komercprakses direktīvu

← 77.  Platformām, kas pieejamas nepilngadīgajiem, jāīsteno atbilstīgi pasākumi, kas nepilngadīgajiem lietotājiem nodrošina augstu privātuma, drošuma un drošības līmeni.

← 78.  Direktīva (ES) 2015/2366, https://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2015/2366/oj/eng.

← 79.  Padomes Direktīva 2006/112/EK, EUR-Lex, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A32006L0112.

← 80.  Plašāku informāciju sk. Komisijas publikācijā https://taxation-customs.ec.europa.eu/taxation/vat/vat-digital-age-vida_en.