Valsts īsteno VU īpašumtiesības sabiedrības interesēs. Tai rūpīgi jāizvērtē pamatprincipi, kas pamato valsts īpašumtiesības, jāinformē par tiem sabiedrība un periodiski tie jāpārskata.
VU galīgajiem īpašniekiem ir jābūt tās sabiedrības locekļiem, kuras valdība īsteno īpašumtiesības. Tas nozīmē, ka personām, kas īsteno VU īpašumtiesības, ir pienākumi attiecībā pret sabiedrību, kas neatšķiras no padomes fiduciārajiem pienākumiem attiecībā pret akcionāriem, un šīm personām jārīkojas kā pilnvarotām personām sabiedrības interesēs. Ir nepieciešami augsti pārskatāmības un atbildības standarti, lai sabiedrība varētu būt pārliecināta, ka valsts savas pilnvaras izmanto sabiedrības interesēs un ka VU līdzekļi tiek izmantoti lietderīgi, ilgtspējīgi un saskaņā ar īpašumtiesību pamatprincipiem.
OECD valstīs pamatojums tam, kāpēc tiek veidoti un saglabāti valsts uzņēmumi, parasti ietver kādu no šiem apsvērumiem: 1) uzskata, ka valsts spēj efektīvāk vai uzticamāk nodrošināt sabiedrisko labumu vai pakalpojumus nekā valdības aģentūras vai nolīgti privātie uzņēmumi; 2) ja uzskata, ka tirgus regulēšana ir neiespējama vai neefektīva, darbojas dabiskie monopoli un 3) tiek atbalstīti noteikti ekonomikas vai stratēģiskie mērķi, kas ir valsts interesēs, piemēram, īpašu nozaru vai sektoru saglabāšana valsts īpašumā vai atbalsts tādiem sistēmiski svarīgiem uzņēmumiem, kuru darbības rādītāji ir slikti. Šādam pamatojumam jābūt pienācīgi definētam, tas regulāri jāpārskata saskaņā ar pieņemamu grafiku. Pārskatiem jāatbilst augstiem standartiem attiecībā uz pārskatatbildību pret attiecīgajām pārstāvības struktūrām, un to rezultātiem jābūt pārskatāmiem sabiedrībai. VU nav jāuzliek pienākums sasniegt valsts politikas mērķus, kas nav saistīti ar to uzņēmējdarbības virzienu un īpašumtiesību pamatprincipiem. Mērķi jāizvirza pārskatāmi, attiecinot uz tiem augstu atbildības līmeni.
I.A. Valsts uzņēmumu īpašumtiesību galvenajam mērķim ir jābūt efektīvi un ilgtspējīgi palielināt to ilgtermiņa vērtību sabiedrībai.
Dažādās jurisdikcijās radikāli atšķiras VU piešķirtās lomas un pamatprincipi, kas nosaka, kāpēc šie VU ir valsts īpašumā. Tomēr laba prakse paredz, ka valdības apsver un formulē, kā katrs konkrētais uzņēmums efektīvi un ilgtspējīgi rada ilgtermiņa pievienoto vērtību saviem akcionāriem un sabiedrības locekļiem, kas ir tā galīgie īpašnieki. Pirms valdība paziņo par lēmumu izveidot vai saglabāt valsts uzņēmumu, tai jāapsver, vai ir iespējams panākt efektīvāku resursu sadali sabiedrības labā, ja uzņēmumam ir cits īpašnieks vai tiek īstenoti tādi pasākumi kā regulējums, subsīdijas, nodokļi, publiskais iepirkums, koncesijas vai tiek izveidotas valsts aģentūras.
Ja ir paredzams, ka VU sasniegs valsts politikas mērķus, tostarp pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, rodas vairāki efektivitātes apsvērumi. Vislabākie pakalpojumi sabiedrībai ir tādi pakalpojumi, kas sniegti efektīvi, pārskatāmi un ilgtspējīgi, ar nosacījumu, ka nav iespējams sniegt labākus pakalpojumus, izmantojot tos pašus fiskālos resursus citādi. Šādi apsvērumi jāņem vērā politikas veidotājiem, izdarot izvēli par labu VU izmantošanai valsts politikas mērķu un sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību īstenošanai. Ja VU veic saimniecisko darbību, tad tie sabiedrībai sniedz labumu, ilgtspējīgi un maksimāli palielinot savu ilgtermiņa vērtību un radot pietiekamus ienākumus valsts kasē.
I.B. Valdībām ir jāizstrādā īpašumtiesību politika. Politikā inter alia ir jānosaka valsts īpašumtiesību vispārīgie pamatprincipi un mērķi, valsts un citu ieinteresēto personu loma VU pārvaldībā, tas, kā valsts īstenos savu īpašumtiesību politiku, un valsts iestāžu, kas piedalās šīs politikas īstenošanā, attiecīgās lomas un pienākumi.
Lai valsts varētu sevi skaidri pozicionēt kā īpašnieku, tai, izstrādājot saskaņotu un saprotamu īpašumtiesību politiku, ir skaidri jāizklāsta savu īpašumtiesību pamatprincipi un jānorāda prioritātes. Īpašumtiesību politika ideālā gadījumā ir jāizklāsta kodolīgā augsta līmeņa politikas dokumentā, kurā izklāstīti vispārīgi valsts uzņēmumu īpašumtiesību un atsevišķu (mātesuzņēmumu) VU vispārējie pamatprincipi un mērķi, valsts un citu ieinteresēto personu loma VU pārvaldībā, tas, kā valsts īstenos savu īpašumtiesību politiku, un to valdības iestāžu, kas piedalās šīs politikas īstenošanā, attiecīgās lomas un pienākumi. Dažās jurisdikcijās īpašumtiesību un īpašumtiesību politikas pamatprincipus varētu būt nepieciešams nostiprināt tiesiskajā regulējumā, kas ietver arī citus aspektus, kuri saistīti ar valsts kā īpašnieka lomu.
Īpašumtiesību politika ir jādara zināma sabiedrībai un visām valdības struktūrām, kas īsteno īpašumtiesības vai citādi piedalās valsts īpašumtiesību politikas īstenošanā. Tas nodrošinās VU, tirgus dalībniekiem un sabiedrībai prognozējamu vidi un skaidru izpratni par valsts vispārējiem mērķiem īpašnieka un akcionāra statusā. Īpašumtiesību politikai ir jābūt pieejamai viegli piekļūstamā digitālā formātā.
Īpašumtiesību politikā inter alia jādefinē VU portfelis, jānorāda valsts kā īpašnieka mērķi, piemēram, ilgtermiņa vērtības radīšana, valsts politikas mērķu sasniegšana vai stratēģiskie mērķi, piemēram, noteiktu nozaru saglabāšana valsts īpašumā, vai ekonomikas, vides un sociālie mērķi. Valstij ir jālemj par valsts īpašumtiesību pamatprincipiem, jebkurā gadījumā tiem jābūt skaidri definētiem katram VU. Ja valsts mērķi attiecībā uz VU portfeli varētu nelabvēlīgi ietekmēt līdzvērtīgus konkurences apstākļus, valstij ir jāierobežo visi kropļojumi, veicot mazināšanas pasākumus, un pilnībā jāatklāj iespējamo līdzvērtīgu konkurences apstākļu kropļojumu iemesli, pamatojums un apmērs, jo īpaši tad, ja tie var negatīvi ietekmēt ārvalstu konkurentus. Lai identificētu un novērstu preferenciālu režīmu, svarīgs ir augsts pārskatāmības līmenis.
Turklāt īpašumtiesību politikā ir sīki jāapraksta tas, kā valsts pārvaldē tiek īstenotas īpašumtiesības, tostarp īpašumtiesību iestādes pilnvaras un galvenās funkcijas, un visu to valsts struktūru, kas īsteno valsts īpašumtiesības, funkcijas un pienākumi. Tajā ir jāiekļauj norādes arī uz citu VU piemērojamo politikas nostādņu, tiesību aktu un noteikumu galvenajiem elementiem un tie jāapkopo, kā arī jāiekļauj papildu norādījumi, lai valsts varētu apzināti īstenot īpašumtiesības. Attiecīgā gadījumā valstij ir jāiekļauj arī informācija par reformu prioritātēm un/vai politiku un plāniem attiecībā uz VU privatizāciju un ideālā gadījumā jāizstrādā to VU saraksts, uz kuriem šī politika attiecas.
Daudzi un pretrunīgi vai neskaidri valsts īpašumtiesību pamatprincipi un mērķi var izraisīt vai nu ļoti pasīvu īpašumtiesību funkciju izpildi vai, tieši pretēji, pārmērīgu valsts iejaukšanos jautājumos vai lēmumos, kas jāatstāj VU ziņā.
I.C. Īpašumtiesību politikai jāpiemēro atbilstīgas procedūras attiecībā uz pārskatatbildību pret attiecīgajām pārstāvības struktūrām, un tā jāatklāj sabiedrībai. Valdībai regulāri jāpārskata sava īpašumtiesību politika un jānovērtē tās īstenošana.
Ideālā gadījumā attiecīgajai īpašumtiesību struktūrai īpašumtiesību politika būtu jāizstrādā visas valdības līmenī. Izstrādājot un atjauninot valsts īpašumtiesību politiku, valdībai jāorganizē pienācīga sabiedriskā apspriešana, kas ietvertu sabiedrības vai tās pārstāvju informēšanu un aicinājumu tiem paust viedokli. Tiem inter alia būtu plaši jāapspriežas ar privātā sektora pārstāvjiem, tostarp ar ieguldītājiem, tirgus pakalpojumu sniedzējiem un arodbiedrību pārstāvjiem. Efektīva sabiedriskā apspriešana agrīnā stadijā var būtiski veicināt īpašumtiesību politikas pieņemšanu tirgus dalībnieku un galveno ieinteresēto personu vidū un uzlabot pārskatāmību. Īpašumtiesību politikas izstrāde var ietvert arī apspriešanos ar visām iesaistītajām valdības struktūrām, piemēram, ar attiecīgajām likumdevēja vai parlamenta komitejām, valsts revīzijas iestādi un attiecīgajām ministrijām un regulējošajām iestādēm.
Īpašumtiesību politikai jābūt publiski pieejamai, un tā jāizplata attiecīgajās ministrijās, aģentūrās, VU padomēs, vadības struktūrās un likumdevējās iestādēs. Valsts apņemšanos var vēl vairāk stiprināt, izmantojot pienācīgus attiecīgo pārstāvības struktūru uzraudzības un pārskatatbildības mehānismus, piemēram, regulāru tiesību aktu apstiprināšanu un periodisku pārskatīšanu.
Valstij jācenšas izstrādāt konsekventu īpašumtiesību politiku, un tai nevajadzētu pārmērīgi bieži izdarīt izmaiņas vispārējos valsts īpašumtiesību pamatprincipos. Tomēr laika gaitā pamatprincipi un mērķi var tikt pilnveidoti, un tādā gadījumā ir attiecīgi jāatjaunina īpašumtiesību politika. Atkarībā no situācijas konkrētajā valstī efektīvākais veids, kā to panākt, var ietvert VU īpašumtiesību pārskatīšanu vai atkārtotu novērtēšanu valsts budžeta procesos kopā ar vidēja termiņa fiskālajiem plāniem vai saskaņā ar vēlēšanu ciklu. Šādai pārskatīšanai var izmantot īpašumtiesību politikas īstenošanas novērtējumu, un tajā var iekļaut VU salīdzināšanu un salīdzinošos rādītājus, izmantojot ārējo novērtējumu un nodrošinot, ka politika ir veidota, pamatojoties uz pārskatāmiem mērķiem. Novērtējumā arī jāapsver, vai valsts īpašumtiesības joprojām ir labākais instruments sabiedrības interešu nodrošināšanai.
Jebkuras īpašumtiesību politikas izmaiņas, tostarp ad hoc izmaiņas, ir pilnīgi un pārskatāmi jāizpauž izmaiņu veikšanas brīdī, norādot arī atjauninājuma pamatojumu.
Kopumā ir jāizvairās no ad hoc pasākumiem, taču tie var būt nepieciešami, piemēram, ārkārtas valsts atbalsta gadījumā. Šajā gadījumā jāraugās, lai ārkārtas pasākumi nekļūtu par ilgtermiņa strukturālu atbalstu, kas neatbilst īpašumtiesību politikas ilgtermiņa pamatprincipiem, un jānodrošina, lai īstermiņa krīzes pārvarēšanas pasākumi vidējā termiņā un ilgtermiņā neradītu nevēlamu un nepamatotu ietekmi uz konkurenci un tirdzniecību. Valdībām jāizmanto starptautiski labākās prakses piemēri un jārīkojas saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem par valsts atbalstu. Krīzes pārvarēšanas pasākumiem ir jānodrošina godprātīgums un pārskatāmība un jānodrošina izbeigšanas plāns pēc ārkārtas situācijas beigām, jau pasākuma ieviešanas sākumā paredzot iejaukšanās pārskatīšanu.
I.D. Valstij jānosaka atsevišķu valsts uzņēmumu īpašumtiesību pamatojums un tas regulāri jāpārskata. Īpašumtiesību pamatojums un visi valsts politikas mērķi, ko noteikušas attiecīgās iestādes un kas jāsasniedz konkrētiem VU vai VU grupām, ir skaidri jāsaista ar to uzņēmējdarbības pamatvirzieniem un jāpublisko.
Var atšķirties pamatojums tam, kāpēc atsevišķiem uzņēmumiem vai attiecīgā gadījumā uzņēmumu kategorijām ir jābūt valsts īpašumā. Piemēram, dažkārt noteiktas uzņēmumu grupas ir valsts īpašumā, jo tās pilda svarīgas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, turpretī citas grupas paliek valsts īpašumā stratēģisku iemeslu dēļ vai tāpēc, ka tās darbojas nozarēs, kam raksturīgs dabisks monopols. Lai attiecīgais pamatojums valsts īpašumtiesību saglabāšanai būtu skaidrāks, dažreiz var būt lietderīgi klasificēt šos VU atsevišķās kategorijās un atbilstoši norādīt pamatojumu. Šāds pamatojums būtu regulāri jāpārskata un jāpublisko. Ja šāds pamatojums ir iekļauts VU dibināšanas dokumentos un reglamentējošos juridiskajos instrumentos, valstij īpašnieka statusā jānodrošina pienācīga šo dokumentu satura atklāšana.
Dažkārt no VU tiek sagaidīts, ka tie iesaistīsies valsts politikas mērķu īstenošanā. Attiecībā uz šiem mērķiem jābūt skaidram pilnvarojumam, un tie jāskaņo ar valsts normatīvajiem aktiem un skaidri jāsasaista ar VU galveno uzņēmējdarbības virzienu. Turklāt skaidri un pārskatāmi ir jānorāda, kādas sabiedrības intereses paredzēts īstenot ar valsts politikas mērķiem. Valsts politikas mērķus var iekļaut arī uzņēmuma statūtos, un valsts uzņēmumi tos vēlāk var transponēt savā uzņēmuma stratēģijā. Tirgus, nevalstiskie akcionāri un sabiedrība ir skaidri jāinformē par šo saistību veidu un apmēru, kā arī par to vispārējo ietekmi uz VU resursiem un ekonomisko efektivitāti, kā arī, ja iespējams, par to ietekmi uz tirgu.
Dažādās valstīs par noteiktu valsts politikas mērķu paziņošanu valsts uzņēmumiem atbild dažādas iestādes. Dažos gadījumos šādas pilnvaras ir tikai īpašumtiesību īstenotājiestādei. Citos gadījumos likumdevēja iestāde var šos pienākumus noteikt likumdošanas kārtībā. Tādā gadījumā ir svarīgi starp likumdevēju iestādi un valsts struktūrām, kas atbild par VU īpašumtiesību īstenošanu, izveidot attiecīgus apspriešanās un pārskatatbildības mehānismus, lai nodrošinātu pienācīgu koordināciju un negrautu īpašumtiesību īstenotājiestādes autonomiju.