Korporatīvās pārvaldības sistēmai jārada stimuli valsts īpašumtiesību īstenotājiestādēm un VU, lai mudinātu tos pieņemt lēmumus un pārvaldīt riskus tādā veidā, kas veicina VU ilgtspēju un noturību un nodrošina ilgtermiņa vērtības radīšanu. Ja valstij ir izvirzīti ilgtspējības mērķi, valstij īpašnieka statusā jānosaka VU konkrētas un ambiciozas ar ilgtspējību saistītas gaidas, tostarp par padomes lomu, informācijas atklāšanu, pārskatamību un atbildīgu uzņēmējdarbību. Īpašumtiesību politikā ir pilnīgi jāatzīst VU atbildība pret ieinteresētajām personām.
Ievērojami pieaug valdību un uzņēmumu apņemšanās nodrošināt ilgtspēju un atbildīgu uzņēmējdarbību. Nesenās krīzes ir izcēlušas, cik svarīgi ir identificēt potenciālos riskus un izmantot iespējas, lai uzlabotu noturību pret neparedzētiem satricinājumiem, pieņemot ilgtspējīgāku un elastīgāku politiku, stratēģiju un vispārējo praksi. Līdz ar to arvien vairāk jurisdikciju visā pasaulē ir piešķīrušas ilgtspējai augstu nozīmi savās darba programmās un uzņēmušās augsta līmeņa saistības attiecībā uz pāreju uz ilgtspējīgu un noturīgu ekonomiku ar nulles/zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni atbilstoši Parīzes nolīgumam un ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Tādēļ uzņēmumiem, tostarp VU, jāreaģē uz strauji mainīgo normatīvo un uzņēmējdarbības vidi, jāpārvalda iespējamie riski un jāizmanto iespējas, kas pastāv saistībā ar šādiem pārejas scenārijiem. Valstij kā īpašniekam ir pienākums un interese nodrošināt, ka VU ir gatavi pielāgoties attīstībai un saskarties ar jauniem satricinājumiem, un tai ir jānodrošina atbilstoši stimuli VU lēmumu pieņemšanai un risku un iespēju pārvaldīšanai tādā veidā, kas sekmē to ilgtspēju un noturību un nodrošina ilgtermiņa vērtības radīšanu. Papildus valsts kā īpašnieka gaidām valsts uzņēmumi, reaģējot uz augošajām prasībām no nevalstiskajiem akcionāriem, tirgus dalībniekiem un ieinteresētajām personām, var noteikt arī brīvprātīgus mērķus vai citādi pieņemt labu praksi.
Lai arī VU bieži vien ir centrālā loma to ekonomikā, tie šķiet arī īpaši neaizsargāti pret riskiem, kas ir saistīti ar ilgtspēju. Jo īpaši, ņemot vērā to darbības un pārvaldības struktūras būtību un darbības nozares, tostarp to augsto koncentrāciju grūti likvidējamās nozarēs, VU darbības kopumā rada ievērojamu daļu no siltumnīcefekta gāzu emisijām pasaulē un saskaras ar paaugstinātu risku vides, cilvēktiesību un korupcijas jomā. Turklāt šķiet, ka VU ir īpaši pakļauti fiziskiem un pārejas riskiem klimata jomā, tostarp oglekļietilpīgas darbības fiksēšanas riskiem, jo tie bieži vien ir liela mēroga infrastruktūras nodrošinātāji vai oglekļietilpīgi uzņēmumi. Šādi riski var tikt nodoti valstij ar valsts īpašumtiesību starpniecību, piemēram, ar zemāku vai nestabilāku dividenžu starpniecību, ar parādu, ko nevar apkalpot, ja tas ir netieši vai tieši garantēts, vai ar pārejas riskiem, kuru dēļ var rasties norakstāmi aktīvi ar augstu oglekļa koncentrāciju. Tādējādi saskare ar šādiem riskiem var kļūt par šķērsli vērienīgu valsts un starptautisku ilgtspējas saistību izpildei, jo īpaši saistībā ar klimata pārmaiņām. Svarīgi, ka šādi riski var ietekmēt arī VU ilgtermiņa darbības rezultātus un vērtības radīšanu, kā arī valsts politikas mērķu sasniegšanu, tieši ietekmējot valsts budžetu, kā arī indivīdus un uzņēmumus, kas paļaujas uz VU precēm un pakalpojumiem.
Atbilstošos apstākļos un ar atbilstošiem stimuliem VU, tostarp valstij piederošas bankas un citas valsts finanšu iestādes, var būtiski veicināt ilgtspējīgu attīstību un taisnīgu pāreju, cita starpā, nodrošinot vai finansējot mazoglekļa alternatīvas.
Arvien vairāk valstu visā pasaulē atzīst, ka VU var rādīt priekšzīmi un ka VU tas ir jādara. Tas izriet arī no vispārēja pieņēmuma par to, ka valsts īsteno VU īpašumtiesības sabiedrības, kas ir to galīgais akcionārs, interesēs. Saskaņā ar OECD Ieteikumu par valdības lomu atbildīgas uzņēmējdarbības veicināšanā [OECD/LEGAL/0486] valdībām kā tirgus dalībniekiem savā komercdarbībā ir jārāda priekšzīme un jāveic pasākumi, lai veicinātu un demonstrētu atbildīgu uzņēmējdarbību. VU ir arī jāievēro atbildīgas uzņēmējdarbības standarti, lai novērstu, nepieļautu vai mazinātu potenciāli nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un sabiedrību. Noteiktos apstākļos valsts var arī nolemt noteikt VU īpašus vides un sociālos mērķus, kas atbilstu valdības ilgtspējas programmai, jo īpaši jomās, kas ir saistītas ar enerģētiku, nodarbinātību vai transportu. Šādi mērķi, ja tie atbilst sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, skaidri jānosaka tiesību aktos vai noteikumos, un tiem jābūt pienācīgi pārskatamiem un atklātiem par to izmaksām un finansēšanas mehānismiem, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus.
Valstij kā īpašniekam jāveicina un jāsekmē ilgtspējīga un atbildīga VU uzņēmējdarbības prakse un ilgtermiņa vērtības radīšana, jo īpaši izstrādājot adekvātu ar ilgtspēju saistītu politiku un integrējot ilgtspējīgu un atbildīgu uzņēmējdarbības praksi VU korporatīvās pārvaldības sistēmā, cita starpā arī savā īpašumtiesību politikā un praksē. Faktiski valstij jāparedz, ka ieinteresēto personu iesaistīšana būs VU pamatpienākums korporatīvajā līmenī, kā arī jāsekmē dialogs ar ieinteresētajām personām par savu īpašumtiesību politiku, lai apmainītos ar viedokļiem par attiecīgajiem ekonomiskajiem, sociālajiem vai vides aspektiem.
VII.A. Ja valsts ir izvirzījusi ilgtspējas mērķus, tiem jābūt iekļautiem valsts īpašumtiesību politikā un praksē.
Lai nodrošinātu politikas saskaņotību, valsts īpašumtiesību politika un prakse ir jāsaskaņo ar plašākiem valsts mērķiem ilgtspējīgas attīstības jomā, tostarp ar starptautiskajām saistībām. Valsts īpašumtiesību īstenotājiestādes kā aktīvs īpašnieks var arī brīvprātīgi nolemt integrēt ilgtspējas uzdevumus un mērķus īpašnieku gaidās attiecībā uz to VU portfeli.
Tas cita starpā nozīmē vispārējās stratēģijas, tostarp detalizēta rīcības plāna un skaidra grafika, izstrādi ar mērķi nodrošināt, ka VU pieņem atbilstošus ieguldījumus, infrastruktūru un tehnoloģiju, lai sekmētu pāreju uz ilgtspējīgu un noturīgu ekonomiku. Stratēģijā jāparedz atbilstošu ieguldījumu, kapitāla struktūras un budžeta dotāciju plānu nodrošināšana ar mērķi optimizēt pieejamo resursu izmantošanu ilgtspējības mērķu sasniegšanā, lai iespējami palielinātu ilgtermiņa vērtību akcionāriem un galu galā arī sabiedrībai. Savas ilgtspējas stratēģijas ietvaros valsts kā īpašnieks var arī veicināt publiskā un privātā sektora partnerības un aicināt VU inter alia veicināt ilgtspējīgas inovācijas, aprites ekonomiku, atjaunīgo enerģiju un energoefektivitāti. Ciktāl valsts ir pieņēmusi attiecīgus ilgtspējas mērķus vai saistības attiecībā uz tai pilnīgi piederošiem VU, valstij attiecīgā gadījumā jāaicina VU izstrādāt ticamus klimata pārmaiņu plānus, tostarp pielāgošanās plānus, un jāgaida no tiem aktīva dalība dekarbonizācijas pasākumos, kā arī plašākos klimata pasākumos, piemēram, dabas atjaunošanā un ūdens saglabāšanā. Svarīgi atzīmēt, ka valstij kā īpašniekam ar ilgtspēju saistītie mērķi jāņem vērā arī tās ilgtermiņa akcionāru un ieguldījumu stratēģijā, vienlaikus īpašu uzmanību pievēršot nonākšanai saskarē ar ilgtspējas riskiem sava portfeļa līmenī, piemēram, kas var izpausties kā zaudētas dividendes, nākotnes parādu slogs vai pārejas riski, kuru dēļ var rasties norakstāmi aktīvi ar augstu oglekļa koncentrāciju. Šādi ilgtspējas riska novērtējumi jādara pieejami izskatīšanai VU un to padomēm.
Valsts var atzīt VU potenciālu ilgtspējas programmas īstenošanā, cita starpā tiem piedaloties mazoglekļa alternatīvu nodrošināšanā un vadot ar ilgtspēju saistītu pētniecību un attīstību. Turklāt noteikta nozīme var būt arī valstij piederošām bankām un citām valsts finanšu iestādēm, iekļaujot ar ilgtspēju saistītus apsvērumus savā kreditēšanas un finansēšanas praksē. Tomēr, nodrošinot stimulus VU vai citiem tirgus dalībniekiem, uzmanība jāpievērš līdzvērtīgu konkurences apstākļu uzturēšanai, lai novērstu konkurences kropļošanu. Ilgtspēju nedrīkst izmantot kā pamatojumu tam, lai attaisnotu kropļojošu ietekmi uz konkurences vidi.
No tā izriet, ka ar ilgtspēju saistīta politika un stratēģijas to daudzdimensionālo aspektu dēļ jāizstrādā visas valdības līmenī, saskaņojot to ar attiecīgajām valdības struktūrām un apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām. Efektīvai koordinācijai plašākā valsts līmenī jāpalīdz samazināt iespējamos interešu konfliktu vai politiskas iejaukšanās VU darbībā riskus un tādējādi jānodrošina valsts kā īpašnieka lomas nošķiršana no citām valsts funkcijām, jo īpaši no valsts kā ekonomikas regulatora vai politikas veidotāja.
Tas ietver turpmāk norādīto.
VII.A.1. Konkrētas un ambiciozas ar ilgtspēju saistītas gaidītas atbilstoši īpašumtiesību politikai un praksei. Tos nosakot, valstij jāievēro visu īpašnieku tiesības un taisnīga attieksme pret tiem.
Valstij kā aktīvam īpašniekam ir jānosaka un jādara zināmas vērienīgas gaidas attiecībā uz VU, kas vērstas uz to ilgtspējas un noturības veicināšanu, kā arī uz ilgtermiņa vērtības radīšanu. Šādām augsta līmeņa gaidām ir jābūt atspoguļotām valsts īpašumtiesību politikā un/vai citos attiecīgajos politikas dokumentos un jāsaskan ar plašākiem valsts ilgtspējas mērķiem un saistībām, tostarp attiecīgā gadījumā ar starptautiskajām saistībām. Cita starpā tās ir gaidas attiecībā uz informācijas publiskošanu un pārskatamību, padomes lomu un pienākumiem, kā arī jebkādas valsts gaidas attiecībā uz to, kā VU ievēro atbildīgas uzņēmējdarbības veikšanas standartus, un ieinteresēto personu iesaistīšanu. Valsts var arī paust gaidas attiecībā uz padomes īstenotajiem pārvaldības pasākumiem (t. i., ilgtspējības komitejas izveide) un sastāvu (t. i., padomes līmeņa kvalifikācijās jāietver ilgtspēja), piemēram, noteikta lieluma un/vai riska profila uzņēmumiem.
Lai arī valsts ir atbildīga par gaidu noteikšanu un tāda tiesiskā regulējuma un reglamentējošo noteikumu nodrošināšanu, kas palīdzētu VU īstenot ar ilgtspēju saistītās valdības gaidas, padomes joprojām ir atbildīgas par VU mērķu un īstenošanas sistēmu attīstīšanu ilgtspējīgā veidā. Līdz ar to valsts gaidas nedrīkst uzskatīt par ilgtspējas pasākumu augšējo robežu VU portfeļos, un tiem ir jādod noteikta rīcības brīvība rādīt priekšzīmi.
Ja valsts nav vienīgais īpašnieks, valstij pārskatāmā veidā jādara zināmas savas gaidas ar valsts īpašumtiesību politikas, akcionāru kopsapulču un akcionāra tiesību efektīvas īstenošanas starpniecību. To darot, valstij jāievēro citu akcionāru tiesības un taisnīga attieksme pret tiem. Lai gan gaidas var atšķirties atkarībā no tā, vai valsts ir vienīgais uzņēmuma akcionārs, vairākuma akcionārs vai mazākuma akcionārs, īpašnieka gaidu skaidrībai un pārskatamībai ir būtiska nozīme, lai veicinātu ar ilgtspējību saistītu mērķu integrāciju atsevišķu VU darbībā un lēmumu pieņemšanā. Skaidras sistēmas trūkums var pamudināt VU izvairīties no atbilstības nodrošināšanas.
Augsta līmeņa gaidām jāaptver viss VU portfelis un vajadzības gadījumā jāietver gan transversāli apsvērumi, gan specifiskāki nozaru apsvērumi. Atkarībā no pastāvošās īpašumtiesību sistēmas un prakses valsts var arī izvirzīt konkrētākas ar ilgtspēju saistītas gaidas, izmantojot nozaru noteikumus, vēstules par gaidītajiem rezultātiem, dialogu un/vai individuālos VU pilnvarojumus. Šajā procesā valstij jāatturas no pārmērīgas vai pasīvas iejaukšanās VU pārvaldībā un jāļauj tiem darboties pilnīgi autonomi, lai sasniegtu noteiktos mērķus.
Ja jaunu ilgtspējas prasību dēļ tiek būtiski mainīta VU vispārējā misija vai ja uzņēmumam tiek uzdoti jauni pienākumi, kas līdzinās sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, šādas saistības ir skaidri jānosaka un jāpublisko. To neto izmaksas jāsedz pārskatamā veidā.
VII.A.2. Valsts gaidīto ilgtspējas rezultātu skaidrošana un precizēšana, regulāri apspriežoties ar padomēm.
Valsts īpašumtiesību īstenotājiestādēm jāuzrauga augsta līmeņa gaidu turpmākā izpilde, attiecīgā gadījumā aktīvi sadarbojoties ar atsevišķu VU padomēm un citiem akcionāriem, lai nodrošinātu savstarpēju sapratni un pārvaldītu iespējamos kompromisus. Šāds dialogs, kam var būt nepieciešamas vairākas diskusiju un skaidrojumu kārtas ar akcionāriem, var arī sekmēt īstenošanu, nodrošinot, ka VU padomes efektīvi pārvērš ar ilgtspēju saistītās gaidas jēgpilnās uzņēmumu pārvaldības stratēģijās un mērķos.
Šādā nolūkā valsts īpašumtiesību īstenotājiestādēm jāveicina regulārs dialogs ar atsevišķu VU padomēm, lai attiecīgā gadījumā darītu tām zināmas savas gaidas un apmainītos ar viedokļiem par gaidām ilgtspējas jomā un/vai riskiem un iespējām. Uzņēmumos, kas valstij pieder daļēji, valstij ir jāpaziņo un/vai jāprecizē savas gaidas, īstenojot akcionāra tiesības akcionāru kopsapulcē vai padomes sapulcēs, vienlaikus pienācīgi ievērojot citu akcionāru tiesības.
VII.A.3. VU atbilstība ilgtspējas gaidām un snieguma regulāra izvērtēšana, uzraudzība un ziņošana.
Valstij ir jāuzrauga tas, kā VU īsteno ar ilgtspējas jautājumiem saistītās vispārējās gaidas. Šajā saistībā valstij pienācīgi jāintegrē ar ilgtspēju saistītās gaidas pastāvošajā ziņošanas sistēmā, lai varētu regulāri novērtēt un uzraudzīt VU darbības rezultātus un pārraudzīt to atbilstību augsta līmeņa gaidām un piemērojamām juridiskajām un administratīvajām prasībām. Valstij skaidri jāinformē visi VU par savām gaidām attiecībā uz ziņošanu un jāinformē sabiedrība par savām gaidām ilgtspējas jomā un to īstenošanu, cita starpā šim nolūkam izmantojot gada kopsavilkuma ziņojumu.
Regulāra darbības rezultātu pārskatīšana var palīdzēt īpašumtiesību īstenotājiestādēm attīstīt skaidru izpratni par ilgtspējas jautājumiem saistībā ar to portfeļiem un atsevišķiem uzņēmumiem, kā arī noteikt vai koriģēt jaunus sasniedzamos darbības rezultātus, pamatojoties uz pietiekamu informāciju. Turklāt valstij jāapsver arī sava kopējā portfeļa darbības rezultātu izvērtēšana un tas, kā tas var veicināt ilgtermiņa vērtības radīšanu. Lai pamatotu savu analīzi, valsts cita starpā var portfeļa līmenī novērtēt saskari ar riskiem, kuri ir saistīti ar ilgtspēju, un/vai salīdzināt VU ilgtspējības rādītājus visa portfeļa ietvaros vai starp līdzīgiem uzņēmumiem. Tam būtu jāpalīdz valstij izvērtēt ilgtspējas riskus un iespējas un sakārtot tos prioritārā secībā, un, pamatojoties uz pietiekamu informāciju, izstrādāt gaidītos rezultātus.
VII.B. Valstij jāparedz, ka VU padomes savu pamatfunkciju izpildē pienācīgi ņem vērā ilgtspējas riskus un iespējas.
Lai arī valstij kā īpašniekam ir būtiska nozīme darbības virziena vispārējā noteikšanā, valstij jāparedz, ka VU uzņemsies atbildību par to, lai valsts augsta līmeņa gaidas tiktu efektīvi iekļautas uzņēmuma stratēģijā un darbībā. Arī tad, ja nav oficiālu augsta līmeņa gaidu attiecībā uz ilgtspēju, VU jācenšas sekot jaunākajām pasaules tendencēm un jāuzņemas iniciatīvas, kas nāktu par labu uzņēmuma ilgtermiņa darbības rezultātiem un noturībai. VU jāseko līdzi starptautiskajai attīstībai un labākajai praksei, jo īpaši regulāri iesaistoties pastāvīgos izglītošanas pasākumos un regulārās apmaiņās un dialogā ar darbiniekiem un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām.
Valstij jānodrošina, ka VU padomēm ir pilnīga darbības autonomija stratēģisko mērķu sasniegšanā, tostarp ar ilgtspēju saistīto mērķu sasniegšanā. Tām jāpiešķir skaidras pilnvaras un galīgā atbildība par uzņēmuma darbības rezultātiem, un attiecībā uz tām jāpiemēro atbilstoši ziņošanas un uzraudzības mehānismi. Jo īpaši VU padomēm jāizstrādā sava ilgtspējas politika un mērķi saskaņā ar to vispārējo korporatīvo stratēģiju un attiecīgā gadījumā jānosaka stratēģisko rādītāju un mērķrādītāju kopums attiecībā uz ilgtspēju darbības rezultātu mērīšanai un jāziņo par tiem.
VU padomēm arī jānodrošina, ka ir ieviesta efektīva pārvaldība un iekšējās kontroles mehānismi, kas ir saskaņoti ar riska pārvaldības sistēmu, kurā var iekļaut rūpības pienākuma procesus. To mērķim jābūt finanšu un darbības risku apzināšanai un pārvaldībai, tostarp attiecībā uz cilvēktiesību, darba tiesību, vides un ar nodokļiem saistītiem jautājumiem. Lai īstenotu efektīvu korporatīvo (ilgtspējas) stratēģiju, VU savos centienos arī jāpievērš uzmanība riskiem, kas saistīti ar to darbību, un attiecīgā gadījumā riskiem, kas saistīti ar to darbībām, produktiem vai pakalpojumiem, vai darījumu attiecībām, tostarp to meitasuzņēmumos un piegādes ķēdē.
Lai nodrošinātu efektīvu ilgtspējas pārvaldību uzņēmuma līmenī, svarīgi ir turpmāk norādītie priekšnosacījumi.
VII.B.1. VU valdēm jāpārskata un jāvada uzņēmuma stratēģijā paredzēto būtisko ar ilgtspēju saistīto mērķu un mērķrādītāju izstrāde, īstenošana un atklāšana.
Padomei ir efektīvi jāintegrē akcionāru gaidas un mērķi attiecībā uz ilgtspēju savās uzņēmējdarbības stratēģijās un šajā saistībā jāizstrādā konkrēti mērķi un rādītāji. Ilgtspējas stratēģijas un/vai plāni jāietver uzņēmuma vispārējā uzņēmējdarbības stratēģijā un jāsaskaņo ar to. Tiem arī jābūt saskaņotiem ar piemērojamajām juridiskajām un administratīvajām prasībām, tostarp ar ziņošanas prasībām, un to izstrādē jāņem vērā ieinteresēto personu, tostarp darbinieku, intereses, kā arī uzņēmuma un tā akcionāru intereses. Efektīvi ilgtspējas plāni un stratēģijas var palīdzēt pārvērst gaidas attiecībā uz ilgtspēju jēgpilnos uzņēmējdarbības prakses uzlabojumos un tādējādi palīdzēt novērst plaši izplatītās “zaļmaldināšanas” darbības vai maldināšanu par sociālo ietekmi.
Ar ilgtspēju saistītajiem mērķiem un mērķrādītājiem jābūt balstītiem konsekventos, salīdzināmos un ticamos rādītājos un jāatbilst akcionāru gaidām, kā arī piemērojamām juridiskajām, līgumiskajām un normatīvajām prasībām. Tas palīdz nodrošināt informācijas ticamību lietotājiem, tostarp ieguldītājiem un attiecīgajām ieinteresētajām personām, piemēram, darbaspēkam. Par tiem regulāri jāpublisko informācija, lai ļautu akcionāriem, ieguldītājiem un ieinteresētajām personām novērtēt izziņotā mērķa ticamību un uzņēmuma vadības virzību uz šā mērķa sasniegšanu. Izpaužamajā informācijā var ietvert, piemēram, starpposma mērķrādītāju noteikšanu, ja ir paziņots ilgtermiņa mērķis, saskanīgu ikgadēju informēšanu par attiecīgajiem ilgtspējas rādītājiem un iespējamajām korektīvajām darbībām, ko uzņēmums plāno veikt, lai panāktu darbības rezultātu tuvināšanos noteiktajam mērķrādītājam.
VII.B.2. VU ilgtspējas apsvērumi ir jāiekļauj riska pārvaldības un iekšējās kontroles sistēmās, tostarp izpildot uz risku balstītu pienācīgu pārbaudi.
Risku, tostarp ar ilgtspēju saistīto risku, pārvaldības un mazināšanas pārraudzība ir padomes pamatpienākums un būtisks uzņēmējdarbības ilgtermiņa panākumu priekšnosacījums.
VU riska pārvaldības sistēmai ir jāaptver būtiski ārējie uzņēmumam svarīgie riski (piemēram, veselības krīzes). Tajā arī jāietver uz risku balstīts rūpības pienākums, lai identificētu, novērstu un mazinātu uzņēmējdarbības faktisko un potenciālo nelabvēlīgo ietekmi un sniegtu pārskatu par to, kādi pasākumi tiek īstenoti attiecībā uz šo ietekmi saskaņā ar OECD Vadlīnijām daudznacionāliem uzņēmumiem par atbildīgu uzņēmējdarbību, kas ir piemērojamas VU. Efektīvs uz risku balstīts rūpības pienākums jāpapildina ar papildu pasākumiem, lai ietvertu atbildīgu uzņēmējdarbību politikā un pārvaldības sistēmās.
Īstenojot uz risku balstītu rūpības pienākumu, tiek nodrošināts, ka VU ne tikai nosaka būtiskos riskus, kas apdraud pašu uzņēmumu, un veic to pārvaldību, bet ietver arī nelabvēlīgas ietekmes riskus. Tas ietver faktisko un iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēktiesībām, darbinieku tiesībām (piemēram, bērnu darbs, piespiedu vai obligātais darbs) un vidi (piemēram, klimata pārmaiņas, piesārņojums, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās). Efektīva nelabvēlīgas ietekmes novēršana un mazināšana savukārt var palīdzēt VU maksimāli palielināt ilgtermiņa vērtību sabiedrībai, uzlabot attiecības ar ieinteresētajām personām un aizsargāt VU reputāciju. VU arī var īstenot rūpības pienākumu ar mērķi izpildīt tiesiskās prasības noteiktās jomās, cita starpā tiesību aktus, kas reglamentē darbinieku tiesības, vides aizsardzību, korporatīvo pārvaldību, krimināltiesības un kukuļošanas apkarošanu.
Pieaugošā VU līdzdalība pasaules tirgos un pārrobežu darbībās arī rada arvien lielākas bažas par sociālajiem un vides riskiem to globālajās piegādes ķēdēs. Attiecīgi VU jāņem vērā daudzās juridiskās un normatīvās norises, kas pašlaik tiek apspriestas dažādās jurisdikcijās, jo īpaši attiecībā uz rūpības pienākumu cilvēktiesību un vides jautājumos piegādes ķēdēs.
VII.B.3. VU padomēm, novērtējot un uzraugot vadības darbības rezultātus, jāapsver ilgtspējas jautājumi.
Padomei savu funkciju izpildē ir efektīvi jānovērtē un jāuzrauga vadības darbības rezultāti un jānodrošina, ka tā pienācīgi sasniedz uzņēmuma stratēģiskos mērķus, tostarp ar ilgtspēju saistītos mērķus. VU padomei jānodrošina, ka uzņēmuma vadībai ir atbilstošs prasmju kopums, lai izprastu un pārvaldītu ar ilgtspēju saistītos riskus un iespējas un virzītu uzņēmumu uz vērtību vairojošām stratēģijām, jo īpaši, ja šādi riski vai iespējas varētu būt ļoti svarīgas uzņēmumam.
Dažas VU padomess var radīt papildu stimulus augstākā līmeņa vadītājiem darboties uzņēmuma un tā akcionāru ilgtermiņa interesēs, ieviešot ar ilgtspēju saistītus kritērijus vadošo darbinieku atalgojuma plānos. Šādos gadījumos padomēm jāpiemēro VI.B vadlīnijā izklāstītā atalgojuma un stimulu prakse.
Akcionāru interešu līdzsvarošana ar ilgtermiņa ilgtspējas mērķiem bieži ir sarežģīts uzdevums uzņēmuma padomēm un vadībai, jo ilgtermiņa ilgtspējas mērķus ir grūti izmērīt un dati bieži vien ir neskaidri un nenoteikti. Atbildības un godprātības principa ieviešana korporatīvo lēmumu pieņemšanā vai līdzīgu noteikumu ieviešana var pamudināt padomes ņemt vērā ilgtspējas faktorus, pasargājot padomes locekļus un vadību no tiesvedības gadījumos, kad viņi ir pieņēmuši uzņēmējdarbības lēmumu rūpīgi, ievērojot pienācīgu procesuālo rūpību, pamatojoties uz pietiekamu informāciju un bez jebkādiem interešu konfliktiem.
VII.C. Valstij jāprasa, lai VU piemērotu atbilstošas ziņošanas un informācijas atklāšanas prasības attiecībā uz ilgtspēju, pamatojoties uz konsekventu, salīdzināmu un ticamu informāciju.
Uzticami ziņošanas un informācijas atklāšanas standarti valsts uzņēmumiem (VU) attiecībā uz pārvaldības, stratēģijas, riska pārvaldības un ar finansēm nesaistītiem darba rezultātiem saistībā ar ilgtspējību, tostarp ar ilgtspēju saistīta informācija un rādītāji (piemēram, siltumnīcefekta gāzu emisijas, koplīguma sarunu tvērums), kļūst arvien būtiskāki un svarīgāki akcionāriem, ieguldītājiem, darbaspēkam un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp sabiedrībai. Tie ir arī svarīgi VU padomju un vadības pārskatatbildības stiprināšanai ilgtspējas jomā un ļauj valstij darboties kā informētam īpašniekam, radot skaidrāku priekšstatu par VU darbības rezultātiem.
Valstij jāparedz, ka VU iesaistīsies nefinanšu pārskatu sniegšanā un informācijas atklāšanā, lai parādītu, kā tie īsteno ilgtspējas jomā paustās gaidas un kā tie tādējādi rada vērtību valstij, akcionāriem un iedzīvotājiem. Tiem jābūt izvirzītām skaidrām prasībām savlaicīgi un piekļūstamā veidā pienācīgi ziņot un izpaust skaidru, precīzu un pilnīgu būtisko informāciju par politiku, pasākumiem, riskiem, mērķiem un darba rezultātu rādītājiem saistībā ar ilgtspēju atbilstoši augstas kvalitātes starptautiski atzītiem standartiem. Papildus būtiskuma aprakstam, kas sniegts piezīmēs par V.A vadlīniju, būtiskā informācija var ietvert, piemēram, vides, sociālos un pārvaldības jautājumus un attiecīgo juridisko pienākumu vai īpašās politikas ievērošanu attiecībā uz cilvēktiesībām, veselības aizsardzību, drošību, dažādību, patērētāju drošību, nodarbinātību, korupcijas apkarošanu un ilgtspējīgu uzņēmējdarbības praksi. Saskanība un sadarbspēja starp reģionālām vai valsts līmeņa ar ilgtspēju saistītām informācijas atklāšanas sistēmām un starptautiski atzītiem standartiem joprojām var nodrošināt papildinošo vietējo prasību elastību, tostarp jautājumos, kuros būtiskumu var ietekmēt konkrētas ģeogrāfiskās īpatnības vai jurisdikcijas prasības.
Papildus tam un atbilstoši vajadzībai VU ir jāsniedz informācija par galvenajiem jautājumiem, kas saistīti ar darbiniekiem un citām ieinteresētajām personām un kas var būtiski ietekmēt uzņēmuma darbības rezultātus vai ieinteresētās personas. Publiskojamajā informācijā var ietilpt informācija par vadības/darbinieku attiecībām, tostarp par atalgojumu, koplīguma sarunu tvērumu un darbinieku pārstāvības mehānismiem, kā arī par attiecībām ar citām ieinteresētajām personām, piemēram, ar kreditoriem, piegādātājiem, klientiem un kopienām, kuras ietekmē VU darbības, īpašu uzmanību pievēršot atstumtām un mazāk aizsargātām grupām.
Dažas valstis pieprasa sniegt sīku informāciju par cilvēkresursiem. Atbilstošas politikas nostādnes, piemēram, cilvēkresursu attīstības un mācību programmas, dati par darbinieku darba ilgumu uzņēmumā un plāni attiecībā uz darbinieku līdzdalību sabiedrības kapitālā, tirgus dalībniekiem un citām ieinteresētajām personām var sniegt svarīgu informāciju par uzņēmuma konkurētspēju.
VII.C.1. Ziņošanai un informācijas atklāšanai par ilgtspēju jāatbilst starptautiski atzītiem augstas kvalitātes standartiem, kas veicina ar ilgtspēju saistītas informācijas atklātības konsekvenci un salīdzināmību dažādos tirgos, jurisdikcijās un uzņēmumos.
Lai arī valsts īpašumtiesību īstenotājiestādes atzīst, ka “universālai” pieejai piemīt noteikti ierobežojumi, tās var nolemt saskaņot vai standartizēt ziņošanas standartus un darbības rādītājus, lai nodrošinātu lielāku par ilgtspēju sniegtās informācijas saskanību, ticamību un salīdzināmību starp uzņēmumiem un tirgiem. Lai to īstenotu, ziņošanas un informācijas atklāšanas noteikumos var paredzēt iepriekš noteiktu rādītāju minimālo kopumu, kas ir saistīts ar spēkā esošajiem regulējumiem, vai pieprasīt izmantot (īpašus) starptautiski atzītus ziņošanas standartus, lai nodrošinātu ziņošanas kvalitāti un ierobežotu neatbilstības, kas pastāv ziņošanas praksē. Šajā nolūkā valsts īpašumtiesību īstenotājiestādēm ir jāseko līdzi starptautiski atzīto standartu attīstībai, tostarp G20/OECD Korporatīvās pārvaldības principiem un OECD Vadlīnijām daudznacionāliem uzņēmumiem par atbildīgu uzņēmējdarbību, ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipiem, ANO Globālajam līgumam (“Global Compact”) un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem “Dienaskārtība 2030”. Jāveicina uz zinātnes atziņām balstītu mērķrādītāju izmantošana jo īpaši gadījumos, kad tiek izpausti ar pārejas plāniem saistīti dati (piemēram, siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās). Valsts gadījumā labāka saskaņotība var stiprināt tās kā aktīva un informēta īpašnieka lomu, ļaujot savstarpēji salīdzināt dažādu VU un citu uzņēmumu ilgtspējas informāciju.
Daudzās jurisdikcijās tiek ieteikts vai prasīts, lai uz saprātīga ieguldītāja perspektīvu balstīts būtiskums tiktu piemērots kā standarts attiecībā uz VU, savukārt citās tiek ieteikts vai prasīts, lai kā standarts attiecībā uz VU tiktu piemērots divkāršais būtiskums. Informācija ir jāpublisko savlaicīgi un tajā jāietver retrospektīva un uz nākotni vērsta būtiska informācija saskaņā ar starptautiski atzītiem ziņošanas standartiem.
VU jānodrošina saskanība starp ilgtspējas ziņojumiem, finanšu pārskatiem un citu korporatīvo informāciju. Valstij arī jāsniedz VU norādījumi par to, kur jāsniedz ar ilgtspēju saistītā informācija, piemēram, vai tā jāsniedz galvenajā gada pārskatā (t. i., integrētajā pārskatā) vai atsevišķi. Tajos skaidri jānorāda valsts gaidas attiecībā uz pārskatu publicēšanu un pieejamību. Ciktāl iespējams, priekšroka jādod integrētā pārskata pieejai, jo tā var palīdzēt atspoguļot saikni starp uzņēmuma stratēģiju un tā saistībām ilgtspējīgas attīstības jomā.
VII.C.2. Jāapsver iespēja pakāpeniska prasību ieviešana attiecībā uz ikgadējā apliecinājuma pārbaudēm, ko sniedz neatkarīgs, kompetents un kvalificēts apliecinājuma pakalpojumu sniedzējs saskaņā ar augstas kvalitātes starptautiski atzītiem apliecinājuma standartiem.
Neatkarīgs ilgtspējas ziņojumu apliecinājums paaugstina paļāvību attiecībā uz paziņoto datu precizitāti un līdz ar to palīdz uzlabot gan VU, gan valsts pārskatatbildību pret sabiedrību. Uzņēmumiem apliecināšanas pakalpojumi var palīdzēt samazināt izmaksas un juridiskos riskus, kas saistīti ar ziņošanu par ilgtspēju. Tas var arī palīdzēt apmierināt akcionāru un attiecīgo ieinteresēto personu, tostarp darbaspēka, intereses un aizsargāt uzņēmumu pret tiesvedības riskiem. Valstij apliecinājums var stiprināt tās kā aktīva un informēta īpašnieka lomu, paaugstinot uzticamības līmeni un ziņošanas par ilgtspējību ticamību un nodrošinot precīzāku novērtējumu par ilgtspējas riskiem un iespējām tās portfelī.
Pienācīgi ņemot vērā VU lielumu un darbības apstākļus, valstij jāparedz, ka VU gūs ierobežotu vai pietiekamu apliecinājumu par publiskoto ilgtspējības informāciju, ko nodrošina neatkarīgs un kvalificēts apliecinājuma sniedzējs, pamatojoties uz uzticamām metodēm, kuru mērķis ir nodrošināt VU ilgtspējības ziņojumu precizitāti un kvalitāti. Pārskatīšanā galveno uzmanību vēlams pievērst uzņēmuma ilgtspējas rādītājiem, nevis tikai pašam ziņojumam, lai gan joprojām ir svarīgi nodrošināt tā ticamību un atbilstību attiecīgajām juridiskajām prasībām. Ja visas publiskotās ilgtspējas informācijas apliecināšana varētu nebūt iespējama vai būtu pārāk dārga, jāapsver obligātais novērtējums attiecībā uz būtiskākajiem ilgtspējas rādītājiem vai informācijas atklāšanu, piemēram, attiecībā uz SEG emisijām. Lai paaugstinātu padomes pārliecību par VU informācijas sniegšanas godprātību, padome var lūgt iekšējiem revidentiem apliecinājumu par informāciju, kas ir saistīta ar ilgtspēju.
Tomēr kā ilgtermiņa mērķis ir jānosaka labāka apliecinājuma līmeņa konverģence starp finanšu pārskatiem un publiskoto informāciju, kas saistīta ar ilgtspējību. Tas ietvertu finanšu pārskatu un ar ilgtspēju saistītās informācijas pārskata periodu saskaņošanu.
VII.D. Valstij kā īpašniekam jānosaka augsta līmeņa gaidas par to, kā VU ievēro atbildīgas uzņēmējdarbības standartus, kopā ar efektīviem mehānismiem to īstenošanai, pilnīgi jāatzīst VU pienākumi attiecībā pret ieinteresētajām personām un jāprasa, lai VU ziņotu par to attiecībām ar iesaistītajām pusēm. Šādām īpašnieka gaidām jābūt publiskotām skaidri un pārskatāmi.
VU darbojas mainīgā atbildīgu uzņēmējdarbību reglamentējošajā tiesiskajā un normatīvajā vidē. Daudzi uzņēmumi ir demonstrējuši, ka uzņēmējdarbības standartu ievērošana ir svarīgs uzņēmējdarbības elements. Tāpat kā privātie uzņēmumi, arī VU ir komerciāli ieinteresēti maksimāli samazināt apdraudējumu savai reputācijai un veidot “laba korporatīvā pilsoņa” tēlu. Papildus tam atbildīga uzņēmējdarbība arvien vairāk tiek uztverta arī kā ilgtspējīgas un noturīgas ekonomikas centrālais elements, jo tā veicina saskanīgas attiecības starp uzņēmējdarbību un citiem sabiedrības slāņiem un sekmē ilgtermiņa vērtības radīšanas mērķa sasniegšanu.
Attiecīgi VU jāievēro atbildīgas uzņēmējdarbības standarti visā uzņēmējdarbībā un visā piegādes ķēdē, tostarp attiecībā uz cilvēktiesībām, nodarbinātību un darba attiecībām, vidi, korupcijas apkarošanu, patērētāju interesēm, zinātni, tehnoloģiju un inovāciju, konkurenci un nodokļiem. To darbībām jānotiek atbilstoši attiecīgajiem starptautiskajiem dokumentiem, tostarp OECD Vadlīnijām daudznacionāliem uzņēmumiem par atbildīgu uzņēmējdarbību, kam ir jābūt īstenotām, ciktāl tas ir iespējams, SDO Deklarācijai par pamatprincipiem un tiesībām darbā, SDO Trīspusējai deklarācijai par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku un ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipiem.
Korporatīvajai pārvaldībai ļoti svarīga ir ieinteresēto personu iesaistīšanās, kas ir arī atbildīgas uzņēmējdarbības pamatiezīme un rūpības pienākuma procesa sastāvdaļa. Valsts īpašumtiesību īstenotājiestādēm un VU jāatzīst ieinteresēto personu attiecību, tostarp ar darbaspēku, kreditoriem, klientiem, piegādātājiem un ietekmētajām kopienām, būtiskā nozīme ilgtspējīgu, finansiāli stabilu un atbildīgu uzņēmumu veidošanā. Attiecības ar ieinteresētajām personām ir īpaši svarīgas tiem VU, kam uzticēta valsts politikas mērķu sasniegšana. Darbības specifikas dēļ VU var būt ievērojama ietekme uz valsts makroekonomisko attīstību un kopienām, kurās tie darbojas. Turklāt daudzi ieguldītāji savos lēmumos par ieguldījumu veikšanu arvien biežāk ņem vērā ar ieinteresētajām personām saistītus jautājumus un izvērtē iespējamos tiesvedības riskus, kas pastāv saistībā ar šiem jautājumiem. Tāpēc svarīgi, ka īpašumtiesību īstenotājiestāde un VU atzīst aktīvas ieinteresēto personu politikas ietekmi uz uzņēmuma ilgtspējību un noturību, kā arī uz to ilgtermiņa stratēģisko mērķu sasniegšanu un reputāciju.
Šādā nolūkā VU ir jāziņo par ieinteresēto personu jautājumiem, lai demonstrētu savu vēlmi darboties pārskatāmi un apņēmību sadarboties ar ieinteresētajām personām. Tas savukārt vairos uzticēšanos un uzlabos to reputāciju. Šāda ziņošana cita starpā var ietvert progresa ziņojumus par projektu skartajām ieinteresētajām personām, ziņojumus par ieinteresēto personu iesaistīšanas pasākumiem un rezultātiem iesaistītajām ieinteresētajām personām. Šādu informāciju var iekļaut korporatīvajos ziņojumos vai sniegt atsevišķos dokumentos.
Proti:
VII.D.1. valdībām, valsts īpašumtiesību īstenotājiestādēm un VU ir jāatzīst un jāievēro ieinteresēto personu tiesības, kas noteiktas tiesību aktos vai savstarpējos nolīgumos. Ja ieinteresēto personu intereses ir aizsargātas ar tiesību aktiem, darbaspēkam un citām ieinteresētajām personām jābūt iespējai tiesību pārkāpumu gadījumos par saprātīgu samaksu un pārmērīgas kavēšanās izmantot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus.
Ja valsts ir dominējošais akcionārs, tā var kontrolēt korporatīvo lēmumu pieņemšanu un pieņemt tādus lēmumus, kas kaitē ieinteresētajām personām. Tāpēc ir svarīgi izveidot mehānismus un procedūras darbaspēka, skarto kopienu un citu būtisku ieinteresēto personu tiesību aizsardzībai. Īpašumtiesību īstenotājiestādei un VU ir jāatzīst ieinteresēto personu tiesības, kas ir noteiktas tiesību aktos vai savstarpējās vienošanās, un jāpiemēro skaidra politika šajā jautājumā.
Ieinteresētās personas atšķiras atkarībā no uzņēmuma un tā darbībām, bet parasti tās ir darbaspēks, kreditori, klienti, piegādātāji un skartās kopienas. Ieinteresēto personu tiesības lielā mērā ir noteiktas tiesību aktos (piemēram, darbaspēks, uzņēmējdarbība, komercdarbība, vide un maksātnespēja) vai līgumattiecībās, kas uzņēmumiem ir jāievēro. Lai nodrošinātu efektīvu lēmumu pieņemšanas procesu, uzņēmumiem atbilstoši vietējiem tiesību aktiem jāņem vērā arī tādas ieinteresētās personas, ar kurām tiem nav līgumattiecību, jo savas ilgtspējības politikas, mērķu un ziņojumu satura sagatavošanas laikā var rasties risks, ka tie atstās bez ievērības kādus svarīgus jautājumus.
Tiesiskajam regulējumam jābūt pārskatāmam un jāļauj ieinteresētajām personām par samērīgām izmaksām un bez pārmērīgas kavēšanās sazināties un saņemt kompensāciju par savu tiesību pārkāpumu. Turklāt ziņotāji, personas vai organizācijas, kas ziņo par valsts vai VU izdarītajiem pārkāpumiem (piemēram, par sociālo vai vides aizsardzības noteikumu pārkāpumiem, korupciju, cilvēktiesību pārkāpumiem), ir jāaizsargā ar likumu.
Atsevišķas jurisdikcijas var piešķirt atsevišķām ieinteresētajām personām īpašas tiesības valsts uzņēmumos (VU), šim nolūkam izmantojot tiesisko statusu, noteikumus, savstarpējas vienošanās / līgumus vai īpašas pārvaldības struktūras, piemēram, darbinieku pārstāvību VU padomēs. Skaidri jānosaka visas ieinteresētajām personām piešķirtās īpašās tiesības vai ietekme uz lēmumu pieņemšanas procesu. Neatkarīgi no tā, kādas tiesības ieinteresētajām personām ir piešķirtas tiesību aktos vai ar citiem līdzekļiem, kas VU ir jāizpilda šajā saistībā, uzņēmuma struktūrām un galvenokārt akcionāru kopsapulcei un padomei ir jāsaglabā savas lēmumu pieņemšanas pilnvaras. Lai veicinātu aktīvu un ilgttermiņa vērtību radošu sadarbību ar ieinteresētajām personām, valsts īpašumtiesību īstenotājiestādēm un VU jānodrošina, ka ieinteresētajām personām, tostarp darbaspēkam un skartajām kopienām, savlaicīgi un regulāri ir pieejama atbilstoša, pietiekama un ticama informācija, lai tās varētu izmantot savas tiesības, piemēram, efektīva tiesiska aizsardzība gadījumos, kad to tiesības tiek pārkāptas. Darbiniekiem arī jābūt iespējai brīvi paust padomei savas bona fide bažas par nelikumīgu vai neētisku praksi, un šāda viņu rīcība nedrīkst kļūt par ieganstu viņu tiesību aizskaršanai.
VII.D.2. VU jāizstrādā un jāveicina jēgpilna ieinteresēto personu, jo īpaši to personu vai grupu, kas varētu būt ieinteresētas uzņēmuma darbībās vai ko šādas darbības varētu ietekmēt, iesaistīšanās ilgtspējas veicināšanā un taisnīgas pārejas nodrošināšanā.
Vadībai lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz informāciju, kas saņemta regulārā un nepārtrauktā dialogā ar ieinteresētajām personām, un šādam dialogam jābūt atspoguļotam VU uzņēmējdarbības stratēģijā. Jēgpilna ieinteresēto pušu iesaistīšanās var sekmēt taisnīgu pāreju (t. i., pāreju uz videi draudzīgāku ekonomiku iespējami taisnīgā un iekļaujošā veidā), cita starpā aizsargājot darbinieku tiesības un iztiku. Lai arī šāds dialogs var palīdzēt risināt virkni jautājumu, tas ir īpaši svarīgs lēmumiem par uzņēmuma ilgtspējības un noturības uzlabošanu, kas īstermiņā var radīt izejošās naudas plūsmas, bet sniegt ieguvumus ilgtermiņā. Šāds dialogs var arī palīdzēt uzņēmumam novērtēt, kuri ilgtspējības jautājumi ir tik būtiski, lai tie būtu jāizskata un jāizpauž.
Pamatojoties uz tiesību aktiem vai noteikumiem, jānodrošina atbilstošas platformas dialogam ar ieinteresētajām personām un to iesaistīšanai. Ieinteresēto personu jēgpilna iesaiste parasti nozīmē pastāvīgu kontaktēšanos ar ieinteresētajām personām, kas izpaužas kā interaktīvs process, kurš ietver divvirzienu saziņu; tā ir atkarīga no dalībnieku labticības abās pusēs, un tajā tiek ņemti vērā ieinteresēto personu viedokļi (t. i., apspriestais tiek iedzīvināts praktiskās darbībās).
Lai nodrošinātu, ka ieinteresēto personu iesaiste ir jēgpilna un efektīva, svarīgi nodrošināt, ka tā ir savlaicīga, pieejama, piemērota un droša ieinteresētajām personām, kā arī noteikt un likvidēt iespējamos šķēršļus, kas apgrūtina saziņu ar mazaizsargātām vai atstumtām ieinteresētajām personām. Šajā nolūkā ir jāievieš mehānisms, kas veicina anonīmu ziņošanu par tiesību pārkāpumiem. Uzņēmuma amatpersonu neētiska un nelikumīga rīcība var ne tikai pārkāpt ieinteresēto personu tiesības, bet arī kaitēt uzņēmuma reputācijai. Tādēļ uzņēmumiem ir svarīgi izveidot konfidenciālu trauksmes celšanas politiku ar procedūrām un drošajām zonām darbinieku sūdzībām, ko viņi iesniedz vai nu personīgi, vai ar savu pārstāvības struktūru starpniecību, un citu ārpus uzņēmuma esošu personu sūdzībām par nelikumīgu un neētisku rīcību. Padome jāaicina aizsargāt šīs personas un viņu pārstāvības struktūras un piešķirt tām konfidenciālu, tiešu piekļuvi kādai neatkarīgai personai padomē, kas nereti ir revīzijas vai ētikas komitejas loceklis. Daži uzņēmumi ir iecēluši tiesībsargu sūdzību izskatīšanai. Attiecīgās iestādes ir izveidojušas arī tālruņa numurus un e-pasta adreses sūdzību konfidenciālai saņemšanai. Lai gan dažās jurisdikcijās pārstāvības struktūras uzņemas pienākumu darīt bažas zināmas uzņēmumam, tomēr to nedrīkst liegt arī atsevišķiem darbiniekiem, un darbinieki nedrīkst būt mazāk aizsargāti, kad darbojas atsevišķi.
Ja pārkāpums netiek novērsts vai ja pastāv pamatots risks, ka varētu sekot negatīva reakcija uz sūdzību par tiesību aktu pārkāpumu, darbinieki un citas ieinteresētās personas tiek aicinātas paziņot savas bona fide sūdzības kompetentajām iestādēm. Daudzas jurisdikcijas arī nodrošina iespēju nodot jautājumus, kas rodas saistībā ar OECD Vadlīnijām daudznacionāliem uzņēmumiem par atbildīgu uzņēmējdarbību, attiecīgajam valsts atbildīgas uzņēmējdarbības kontaktpunktam. Uzņēmumam jāatturas no diskriminējošām vai disciplinārām darbībām pret šādām ieinteresētajām personām.
VII.D.3. Jāļauj izstrādāt mehānismus darbinieku līdzdalībai. Ja darbinieki un citas ieinteresētās personas piedalās korporatīvās pārvaldības procesā, tiem jābūt savlaicīgi un regulāri pieejamai būtiskai, pietiekamai un ticamai informācijai.
Tas, cik lielā mērā darbinieki piedalās korporatīvajā pārvaldībā, ir atkarīgs no valstu tiesību aktiem un prakses un var atšķirties dažādos VU. Korporatīvās pārvaldības kontekstā līdzdalības mehānismi var dot labumu VU gan tieši, gan arī netieši, ja darbinieki ir gatavi ieguldīt uzņēmumam nepieciešamajās prasmēs. Šādu mehānismu piemērs ir tāda darbinieku pārstāvība padomēs un pārvaldības procesos kā, piemēram, arodbiedrību pārstāvība, koplīguma vai vietējās sarunas vai darba padomes, kas izskata darbinieku viedokļus par noteiktiem svarīgiem lēmumiem. Darbinieku tiesības uz informāciju, konsultēšanos un pārrunām ir atzītas arī starptautiskajās konvencijās un tiesību aktos. Jo īpaši, ja korporatīvās pārvaldības sistēmu tiesību akti un prakse paredz darbinieku un citu ieinteresēto personu līdzdalību, svarīgi, lai ieinteresētajām personām būtu pieejama informācija, kas vajadzīga to pienākumu izpildei.
Kas attiecas uz darbības rezultātu uzlabošanas mehānismiem, daudzās jurisdikcijās pastāv personāla akciju īpašumtiesību plāni vai citi peļņas sadales mehānismi. Arī pensiju saistības bieži ir uzņēmuma un tā iepriekšējo un pašreizējo darbinieku attiecību elements.
VII.D.4. Valsts īpašumtiesību īstenotājiestādēm un VU jārīkojas, lai valsts īpašuma sektorā nodrošinātu augstu godprātīguma standartu ievērošanu un nepieļautu, ka VU izmanto kā starpnieku politikas finansēšanai, patronāžai, personīgās vai saistītās puses turības vairošanai.
Valsts īpašumtiesības ir koncentrētas augsta riska nozarēs, piemēram, ieguves rūpniecībā un infrastruktūrā, kur valsts un privātais sektors savstarpēji pārklājas vērtīgās koncesijās un apjomīgos valsts iepirkuma projektos. Daudzās ekonomikās VU arī turpina nodrošināt būtiskus sabiedriskos pakalpojumus, un daži VU joprojām darbojas kā valsts iestādes, lai arī tiem ir ekonomiski mērķi un tie konkurē tirgū. Šāda faktoru sajaukšanās var padarīt VU īpaši neaizsargātus pret korupciju un izmantošanu politiskai finansēšanai, patronāžai un personīgās turības vai saistītas puses turības vairošanai. Valsts budžeta izdevumi un nevēlamās sekas, kas saistītas ar korupciju VU nozarē un rodas neatbilstošas resursu sadales dēļ, var mazināt iedzīvotāju uzticēšanos valsts iestādēm.
Valstīm kā īpašniekiem jāveic nepieciešamie pasākumi, lai aizliegtu VU izmantošanu politisko darbību finansēšanai un ieguldījumu veikšanai politiskajās kampaņās, un jāprasa, lai VU ievērotu tiesību aktus, kas saistīti ar lobēšanu, piemēram, reģistrējot tikšanos atbilstošā reģistrā. Atbilstoši pasākumi ir jāpiemēro citās augsta riska jomās, piemēram, preču un pakalpojumu iepirkumos, kā arī cita starpā valdes un augstākā līmeņa vadītāju atalgojuma, interešu konfliktu, viesmīlības pakalpojumu saņemšanas un izklaides, labdarības ziedojumu un finansiālā atbalsta, dāvanu, favorītisma, nepotisma vai kronisma un veicināšanas maksājumu, darījumu piedāvāšanas un izspiešanas jomā.
Valsts un VU ir aicināti īstenot OECD Vadlīnijas korupcijas novēršanai un godprātīgas prakses veicināšanai valsts uzņēmumos, cik pilnīgi vien tas ir iespējams. Tajās ietvertie noteikumi papildina šo dokumentu.