Saskaņā ar valsts īpašumtiesību pamatprincipiem tiesiskajam, normatīvajam un politikas regulējumam, ko piemēro valsts uzņēmumiem, jānodrošina līdzvērtīgi konkurences apstākļi un godprātīga konkurence tirgū, ja VU veic saimniecisko darbību.
Ja VU veic saimniecisko darbību, parasti uzskata, ka šīs darbības ir jāveic, neradot nepamatotas priekšrocības vai neizdevīgus nosacījumus citiem VU vai privātuzņēmumiem. Mazāka vienprātība valda par to, kā nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus, jo īpaši, ja VU īsteno būtiskus valsts politikā noteiktus mērķus. Papildus tādiem konkrētiem izaicinājumiem kā finanšu, pārvaldes, nodokļu, parāda un reglamentējošās neitralitātes nodrošināšana pastāv arī vēl vispārīgāki jautājumi, tostarp sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izmaksu noteikšana un, ja iespējams, saimnieciskās darbības nodalīšana no darbībām, kas nav saistītas ar saimniecisko darbību. Neitralitāte jānodrošina saskaņā ar OECD Ieteikumu par konkurences neitralitāti. Vēl viens izaicinājums ir aizvien pieaugošā VU internacionalizācija un to dalība tirgos un vērtību ķēdēs, kuru dēļ ir vajadzīgi papildu risinājumi, lai novērstu un mazinātu iespējamos līdzvērtīgu konkurences apstākļu kropļojumus, ko rada diskriminējošas VU darbības.
III.A. Valsts īpašumtiesību īstenošanas funkcija ir skaidri jānodala no citām valsts funkcijām, kas var ietekmēt valsts uzņēmumu darbības tirgus apstākļus, jo īpaši attiecībā uz tirgus regulēšanu un politikas veidošanu.
Ja valsts pilda politikas veidotāja, tirgus regulatora un saimniecisko darbību veicošu VU īpašnieka funkcijas, valsts vienlaikus ir gan nozīmīgs tirgus dalībnieks, gan šķīrējtiesnesis. Tas var radīt interešu konfliktus, kas nav ne uzņēmuma interesēs, ne valsts vai sabiedrības interesēs. Ar politikas veidošanu, īpašumtiesībām un tirgus regulēšanu saistīto pienākumu pilnīga un pārskatāma nodalīšana ir būtisks priekšnoteikums līdzvērtīgu konkurences apstākļu radīšanai VU un privātajiem uzņēmumiem, kā arī konkurences kropļošanas novēršanai. Tas ir svarīgi arī, lai novērstu nepamatotu valsts ietekmi, tāpēc tas ir arī viens no galvenajiem ieteikumiem OECD Vadlīnijās korupcijas novēršanai un godprātīgas prakses veicināšanai valsts uzņēmumos, kas īstenotājiem ir jāievēro pilnīgi. Tas nozīmē, ka ir jānodrošina, ka visas valdības funkcijas, kas atbild par politikas veidošanu, tirgus vai attiecīgās nozares regulēšanu, ir nodalītas no valdības funkcijām, kas attiecīgajā nozarē atbild par VU īpašumtiesībām. Svarīgi ir minēt arī gadījumu, kad VU izmanto kā līdzekli noteiktu valsts politikas mērķu sasniegšanai, piemēram, ilgtpējīgas attīstības veicināšanai, makroekonomiskās stabilitātes vai ekonomikas izaugsmes mērķu sasniegšanai. Šādos gadījumos, ja netiek atdalītas ar īpašumtiesībām saistītās funkcijas un politikas formulēšanas funkcijas, problēmas rodas vairāku iemeslu dēļ, kas norādīti šajās Vadlīnijās, un ļoti viegli var tikt sajaukti mērķi un rasties interešu konflikti starp dažādām valsts sektora nozarēm. Valsts politikas un īpašumtiesību nodalīšana nedrīkst kavēt attiecīgo struktūru darbību vajadzīgo saskaņošanu. Tādējādi būs vieglāk identificēt, ka noteikta uzņēmuma īpašnieks ir valsts, un uzlabot mērķu noteikšanas, snieguma uzraudzības un politikas saskaņotības pārskatāmību, jo īpaši saistībā ar ilgtspēju.
Lai novērstu interešu konfliktus, visas struktūras valsts pārvaldē, kas varētu būt VU klienti vai galvenie piegādātāji, skaidri un pārskatāmi ir jāatbrīvo no tādu funkciju veikšanas, kas saistītas ar īpašumtiesību īstenošanu. Jānovērš gan juridiskie, gan cita veida šķēršļi godprātīga iepirkuma organizēšanai. Atdalot dažādas valsts funkcijas saistībā ar VU, jāņem vērā gan iespējamie, gan esošie interešu konflikti.
III.B. Jānodrošina, lai visām ieinteresētajām personām un citiem subjektiem, tostarp konkurentiem, būtu pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, izmantojot objektīvus tiesas, samierināšanas vai šķīrējtiesas procesus gadījumos, kad tie uzskata, ka ir pārkāptas to tiesības. VU juridiskajam statusam jābūt tādam, lai VU varētu sākt maksātnespējas procedūras un kreditori varētu izvirzīt savas prasības.
Ne VU, ne valsts akcionāra statusā nedrīkst būt aizsargāti pret prasību ierosināšanu tiesā gadījumos, ja to apsūdz likumpārkāpumos vai līgumsaistību neievērošanā. Jānodrošina, lai ieinteresētajām personām un citām ieinteresētajām pusēm, tostarp konkurentiem, būtu piekļuve efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un lai viņi varētu vērsties pret VU un valsti kā īpašnieku tiesās vai šķīrējtiesās, vai – savstarpēji vienojoties – alternatīvos strīdu izšķiršanas mehānismos (piemēram, šķīrējtiesa, samierināšana), un šādos gadījumos tiesību un tiesu sistēma pret viņiem izturētos taisnīgi un vienlīdzīgi. Jānodrošina, lai ieinteresētās personas varētu vērsties tiesā, nebaidoties no to valsts varas iestāžu negatīvas reakcijas, kas īsteno īpašumtiesības attiecībā uz strīdā iesaistīto VU. Uz VU jāattiecina arī bankrota un maksātnespējas noteikumi, kas ir līdzvērtīgi tiem, kurus piemēro salīdzināmiem konkurējošiem privātiem uzņēmumiem.
III.C. Ja VU pilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, tām jābūt noteiktām pārskatāmi un konkrēti, lai būtu iespējams precīzi attiecināt izmaksas un ieņēmumus.
Ja VU pilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, jo īpaši svarīgi ir pilnīgi publiskot visas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, to pamatojumu, tvērumu un saistīto kompensāciju vai priekšrocības. Šo darbību strukturālai nodalīšanai vai atsevišķai grāmatvedībai jāatvieglo sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību precīza un pārskatāma identificēšana, izmaksu aprēķināšana un finansēšana.
Jo īpaši jāņem vērā turpmāk minētais.
III.C.1. Jānodrošina nepārtraukta atbilstība augstiem standartiem attiecībā uz pārskatāmību un informācijas atklāšana par uzņēmuma izmaksām un ieņēmumiem.
Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības ir jāidentificē un jāpublisko pārskatāmi un konkrēti. Ideālā gadījumā jābūt ieviestai grāmatvedības, funkciju vai korporatīvai nodalīšanai, lai atšķirīgas darbības varētu uzskaitīt atsevišķi. Tomēr jāatzīst, ka atkarībā no katra konkrētā VU ražošanas faktora, tostarp tehnoloģijām, ražošanas līdzekļiem un cilvēku kapitāla, strukturāla atdalīšana ne vienmēr ir iespējama un arī tad, ja ir iespējama, dažreiz nav ekonomiski efektīva. Strukturālas atdalīšanas ieguvumi un izmaksas ir rūpīgi jāsalīdzina ar rīcības pasākumu ieguvumiem un izmaksām.
Ja sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības paliek apvienotas ar citām saimnieciskajām darbībām, tām parasti ir kopīgas izmaksas, aktīvi vai saistības. Lai radītu līdzvērtīgus konkurences apstākļus, ir jānodrošina augsta pārskatāmības pakāpe un informācijas atklāšana par izmaksu struktūru. Šis jautājums ir uzsvērts arī attiecībā uz gadījumu, kad VU saņem valsts subsīdijas vai citādu preferenciālu attieksmi. Lai izvairītos no tirgu kropļojošas šķērssubsidēšanas starp sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām un cita veida darbībām, izmaksas un aktīvi ir jānošķir starp kontiem, kas atbilst sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, un (citām) saimnieciskām darbībām.
III.C.2. Ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi saistītās neto izmaksas jāfinansē atsevišķi, tām jābūt samērīgām un jāpublisko informācija par šīm izmaksām, nodrošinot, ka kompensāciju neizmanto šķērssubsidēšani.
Lai saglabātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus gan valsts, gan privātā sektora konkurentiem, VU ir jāsaņem atbilstīga kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi, bet ir jāveic pasākumi, lai novērstu gan pārmērīgi lielas, gan nepietiekamas kompensācijas piešķiršanu. No vienas puses, ja VU saņem pārmērīgi lielu kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, tas var samazināt to lietderīgumu un faktiski var arī līdzināties subsīdijai, kas piešķirta konkurējošo darbību veikšanai, un tādējādi valsts un privātā sektora konkurentiem var nebūt līdzvērtīgi konkurences apstākļi. No otras puses, nepietiekama kompensācija par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām var apdraudēt uzņēmuma dzīvotspēju un radīt tam nelabvēlīgāku stāvokli attiecībā pret konkurentiem.
Tāpēc ir svarīgi skaidri identificēt, publiskot un atbilstīgi kompensēt visas neto izmaksas, kas saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi, atbilstīgi īpašām tiesību normām un/vai izmantojot līguma mehānismus, piemēram, vadības vai pakalpojumu līgumus. Jāpublisko arī ar to saistītie finansēšanas pasākumi. Kompensācijas izmaksa jāorganizē tā, lai novērstu traucējumus tirgū. Tas īpaši attiecas uz gadījumiem, kad attiecīgie uzņēmumi papildus saimnieciskajai darbībai īsteno sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības. Svarīgi, lai kompensācija, kas izmaksāta VU, atbilstu neto izmaksām, kuras uzņēmumam radušās, izpildot pienācīgi noteiktās sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, un to nedrīkst izmantot, lai kompensētu neefektīvu finansiālo vai saimniecisko darbību. Kompensāciju nekad nedrīkst izmantot, lai finansētu VU saimnieciskās darbības, kas nav sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, tostarp citos tirgos vai citu VU vai privātu uzņēmumu šķērssubsidēšanai. Šo sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību finansēšana un izpilde ir jāuzrauga un jāizvērtē, izmantojot vispārējo darbības rezultātu uzraudzības sistēmu, un regulāri jāpārskata. Izveidojot vai uzturot neatkarīgu pārraudzību, ko veic attiecīgās valsts kontroles struktūras, un veicot uzraudzību, jānodrošina, ka finansēšanas kārtība sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildei tiek aprēķināta, pamatojoties uz skaidriem mērķiem un uzdevumiem, ir samērīga, pārskatāma un balstīta uz faktiskajām izmaksām, tostarp kapitāla izmaksām.
III.D. Kā vispārējs princips valsts uzņēmumus nedrīkst izmantotcitu komercuzņēmumu subsidēšanai vai priekšrocību piešķiršanai. Ja VU izmanto, lai piešķirtu atbalsta pasākumus saskaņā ar valsts politikas mērķiem, jānodrošina, ka: i) atbalsta pasākumi ir saderīgi ar piemērojamiem konkurences un tirdzniecības noteikumiem; ii) atbalsta pasākumi un to finansējums ir skaidri definēti un publiskoti un iii) atbalsta pasākumi nerada negodīgas priekšrocības attiecībā pret citiem komercuzņēmumiem.
Parasti VU nedrīkst izmantot, lai subsidētu komercuzņēmumus, un ir jānodrošina, lai šāda veida atbalsta pasākumi būtu gan pārskatāmi, gan atbilstīgi tirdzniecības un konkurences saistībām.
Tomēr ar valsts politikas īstenošanu saistīto pienākumu dēļ dažreiz VU var būt nepieciešams piešķirt dotācijas, aizdevumus vai citas priekšrocības citiem komercuzņēmumiem. Pieņemot lēmumu par šāda uzdevuma uzticēšanu VU, jāņem vērā apsvērumi, kas līdzīgi tiem, kuri izklāstīti I.A. vadlīnijā, proti, efektīva un ilgtspējīga ilgtermiņa vērtības palielināšana. Šādi pienākumi nedrīkst radīt negodīgus nelabvēlīgus apstākļus, kuriem nav juridiska pamatojuma vai kuri ir nesamērīgi.
Priekšrocības, kas var radīt bažas, ietver tādas subsīdijas kā aizdevumi ar izdevīgiem noteikumiem, aizdevumu garantijas, kapitālieguldījumi vai ieguldījumi pamatkapitālā, kā arī atbalsts materiālā izteiksmē vai par tirgus cenām zemākas cenas, piemēram, par enerģijas patēriņu, nekustamo īpašumu, informācijas tehnoloģijām, infrastruktūru, vai piekļuvi datiem un informācijas resursiem. Atbalstam, ko piešķir ar VU starpniecību, jābūt saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem. Ja atbalsts, ko piešķir ar VU starpniecību, lai īstenotu valsts politikas mērķus, ir paredzēts tādu preču un pakalpojumu nodrošināšanai, kuriem nav komerciāla tirgus vai kurus privātais sektors nevēlas nodrošināt, parasti nav pamata bažām par konkurences apstākļiem. Iejaucoties tirgos, kuros pastāv vai var pastāvēt konkurence, ir rūpīgi jāizvērtē ietekme uz tirgus efektivitāti un ekonomiskās izmaksas. Pamatojoties uz iepriekš minēto, subsīdijas vai priekšrocības, ko piešķir saistībā ar valsts politikas mērķu sasniegšanu, ir jāpublisko, tostarp attiecīgajam VU.
Jānodrošina, lai visi atbalsta pasākumi būtu saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem, noteikumiem un starptautiskajām saistībām. Dotāciju, aizdevumu vai citu priekšrocību piešķiršana uzņēmumiem var neatbilst starptautiskajiem tirdzniecības un ieguldījumu noteikumiem un var ierobežot konkurences neitralitāti.
III.E. Valsts nedrīkst atbrīvot VU, kas veic saimniecisko darbību, no tiesību aktu, noteikumu un tirgus mehānismu piemērošanas un izpildes, un valstij jānodrošina nodokļu, parādu un regulējuma neitralitāte, lai nepieļautu nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret VU un to konkurentiem.
Ja VU veic saimniecisko darbību, jāizvairās no atbrīvojumiem tiesību aktos vai atbrīvojumiem praksē no tādu normatīvo aktu ievērošanas, kuri ir piemērojami privātā sektora uzņēmumiem (piemēram, nodokļu, administratīvie, konkurences un bankrota tiesību akti, kā arī zonēšanas noteikumi un būvnormatīvi).
Parasti jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret VU un to privātā sektora konkurentiem, tostarp jāpiemēro vienāds valsts režīms un tirgus pieejamības noteikumi. Tas ietver OECD Deklarāciju par starptautiskajiem ieguldījumiem un daudznacionāliem uzņēmumiem [OECD Declaration on International Investment and Multinational Enterprises], OECD Neredzamo darbību liberalizācijas kodeksu [OECD Code of Liberalisation of Current Invisible Operations] [OECD/LEGAL/0001] un OECD Kapitāla plūsmu liberalizācijas kodeksu [OECD Code of Liberalisation of Capital Movements] [OECD/LEGAL/0002].
Ja VU gūst nepamatotas priekšrocības valsts īpašumtiesību dēļ (piemēram, preferenciāls režīms un atbrīvojumi regulējumā, saudzējoši budžeta ierobežojumi un piekļuve tiešām vai netiešām valsts garantijām un finansējumam par cenu, kas ir zemāka par tirgus līmeni), tie var arī mazāk reaģēt uz tirgus mehānismiem (piemēram, oglekļa cenu noteikšanas mehānismiem vai emisijas kvotu tirdzniecības shēmām, kuru mērķis ir mazināt oglekļa emisijas). Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad netiek ievēroti atbildīgas uzņēmējdarbības standarti, kas arī var ietekmēt konkurenci.
III.F. VU saimnieciskajai darbībai jāpiemēro tirgum atbilstīgi nosacījumi, tostarp attiecībā uz piekļuvi aizņēmuma un pašu kapitāla finansējumam.
Jāievieš pasākumi, lai nodrošinātu, ka VU saimnieciskā darbība, tostarp visu preču un pakalpojumu pirkšana un pārdošana, kā arī nosacījumi par piekļuvi parāda un pašu kapitāla finansējumam, tā piešķiršanu un saņemšanu atbilst tirgus apstākļiem neatkarīgi no tā, vai finansējums VU saimnieciskajām darbībām tiek piešķirts no valsts budžeta, citiem VU vai uzņēmējdarbības ceļā gūtajiem ienākumiem.
Jo īpaši jāņem vērā turpmāk minētais.
III.F.1. Visām VU darījumu attiecībām, tostarp ar finanšu iestādēm, jābūt tikai komerciālām.
Dažreiz kreditori uzskata, ka valsts netieši garantē VU parādsaistības. Daudzos gadījumos šīs situācijas rezultātā ir radīta izdevīgāka piekļuve finansējumam vai ir mākslīgi pazeminātas finansēšanas izmaksas, kas kropļo konkurenci. Turklāt valstīs, kurās valsts finanšu iestādes vai valstij piederoši institucionālie ieguldītāji parasti ir vieni no galvenajiem saimniecisko darbību veicošu VU kreditoriem, pastāv liela interešu konfliktu iespējamība. Izmantojot valsts finanšu iestāžu un ieguldītāju finansējumu, VU var tikt pasargāti no būtiska tirgus uzraudzības un spiediena avota, un tādējādi tiek kropļoti stimulējošie faktori un rodas pārmērīgi lieli parādi, tiek izsaimniekoti resursi un radīti traucējumi tirgū.
Skaidri jānodala valsts un VU pienākumi attiecībā pret kreditoriem. Jāizstrādā mehānismi, lai pārvaldītu interešu konfliktus un nodrošinātu, ka VU veido tikai komerciālas attiecības ar valsts bankām, citām finanšu iestādēm un institucionālajiem ieguldītājiem, kā arī citiem VU. Valsts bankām kredīti VU jāpiešķir ar tādām pašām prasībām un nosacījumiem, kādus tās piemēro privātajiem uzņēmumiem. Šie mehānismi var ietvert arī ierobežojumus attiecībā uz iespēju VU padomes locekļiem ieņemt amatus valsts banku padomēs, un šos gadījumus rūpīgi pārbauda.
Ja valsts piešķir VU garantijas, lai faktiski kompensētu savu nespēju nodrošināt tiem pašu kapitālu, var rasties papildu problēmas. Parasti valstij nevajadzētu automātiski garantēt VU parādsaistības. Turklāt jāizstrādā godprātīga prakse attiecībā uz informācijas atklāšanu un samaksu par valsts sniegtajām garantijām, un jāmudina VU meklēt finansējumu kapitāla tirgos. Attiecībā uz komerciāliem aizdevējiem un lai risinātu jautājumu par netiešām valsts garantijām, valstij visiem tirgus dalībniekiem ir jāpaskaidro, ka tā negarantē VU radītos parādus, vai pārskatāmi jāatspoguļo visi pasākumi, ko tā varētu piemērot ārkārtas vai krīzes situācijā. Valstij turklāt jāapsver mehānismi, kas nodrošinātu kompensācijas maksājumu iekasēšanu par labu valsts kasei no tiem VU, kas gūst labumu no zemākām finansējuma izmaksām nekā privātie uzņēmumi līdzīgos apstākļos.
VU attiecībām ar citiem darījumu partneriem, tostarp citiem VU, jābūt neatkarīgām un balstītām uz komerciāliem apsvērumiem, un tās nekādā gadījumā nedrīkst kļūt par citu VU vai privātu uzņēmumu šķērssubsidēšanu.
III.F.2. VU, veicot saimniecisku darbību, nedrīkst gūt labumu no tieša vai netieša finansiālā atbalsta un nedrīkst sniegt šādu atbalstu, kura dēļ tam rodas kādas priekšrocības salīdzinājumā ar privātā sektora konkurentiem, piemēram, preferenciālu parāda vai pašu kapitāla finansējumu, garantijas, saudzīgu nodokļu režīmu vai preferenciālus tirdzniecības kredītus.
Lai saglabātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus, VU jāpiemēro tāds pats vai līdzvērtīgs finansēšanas un nodokļu režīms kā privātajiem konkurentiem līdzīgos apstākļos. Nedrīkst gaidīt, ka VU varēs gūt labumu no sava valstij pietuvinātā statusa, lai uzkrātu nodokļu parādus vai arī lai pret to saudzīgāk piemērotu nodokļu tiesību aktus.
Parasti VU nedrīkst gūt labumu no citu VU vai valsts “ārpustirgus” finansēšanas pasākumiem, piemēram, no tirdzniecības kredītiem vai pašu kapitāla ieguldījumiem zem tirgus cenas. Ja vien šie pasākumi nav pilnībā atbilstoši ierastajai uzņēmējdarbības praksei, tie ir pielīdzināmi preferenciālam finansējumam. Valstij jāīsteno pasākumi, lai nodrošinātu, ka darījumi vairāku VU starpā notiek tikai saskaņā ar komercnoteikumiem. Valstij ir jāpievērš lielāka uzmanība savai īpašumtiesību īstenošanas praksei valstij piederošās finanšu iestādēs, kas nedrīkst saņemt priekšrocības, kuras neatbilst tirgus nosacījumiem. Piemēram, valstij piederošas finanšu iestādes nedrīkst saņemt aizdevumus vai finansējumu par cenu, kas zemāka par tirgus cenu. Turklāt valdības kapitāla ieguldījumus no valsts ieguldījumu fondiem nedrīkst piešķirt vai uzturēt ar nosacījumiem, kas neatbilst tirgus nosacījumiem. Papildu norādījumi par tiešām vai netiešām garantijām ir sniegti III.F.1. vadlīnijā.
Ārkārtas vai krīzes situācijā nepieciešamie ad hoc valsts atbalsta pasākumi (piemēram, finansējums vai kapitāls ar nosacījumiem, kas labvēlīgāki nekā parastos tirgus apstākļos) jāsaskaņo ar konkurences neitralitātes principu, proti, ārkārtas atbalstam jābūt pārskatāmam, mērķtiecīgam, ar ierobežotu termiņu, tas nedrīkst izkropļot tirdzniecību un konkurenci, un tam jābūt saderīgam ar ilgtermiņa mērķiem. Valstij kā īpašniekam ir jāievēro starptautiskā labākā prakse attiecībā uz valdības piešķirtu ārkārtas atbalstu un inter alia jāpārrunā, jāidentificē un/vai jāierosina alternatīvi risinājumi, kas mazāk kropļo konkurenci, bet ļauj politikas veidotājiem sasniegt to pašu mērķi. Ad hoc atbalsta pasākumos vienmēr ir jānosaka pārskatāms pasākuma izbeigšanas plāns.
Konkurences neitralitāte jānodrošina saskaņā ar OECD Ieteikumu par konkurences neitralitāti.
III.F.3. VU, veicot saimniecisku darbību, nedrīkst saņemt vai sniegt devumus natūrā, piemēram, preces, enerģiju, ūdeni, nekustamos īpašumus, piekļuvi datiem, zemi, darbaspēku vai paredzēt pasākumus (piemēram, piekļuves tiesības vai koncesijas) par cenām vai nosacījumiem, kas ir labvēlīgāki nekā tie, kas pieejami privātā sektora uzņēmumiem.
VU nedrīkst saņemt vai sniegt devumus natūrā, piemēram, nekustamos īpašumus, preces vai pakalpojumus, piekļuvi datiem un informācijas resursiem, kā arī infrastruktūrai par cenām vai saskaņā ar nosacījumiem, kas ir izdevīgāki nekā privātā sektora konkurentiem, kuri darbojas neatkarīgi saskaņā ar komerciāliem apsvērumiem, izņemot gadījumus, kad tiek kompensēta sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpilde. VU un privātā sektora uzņēmumiem ir jāvienojas par koncesijām un jāsaņem piekļuve tām saskaņā ar vienādiem noteikumiem.
III.F.4. VU, veicot saimniecisko darbību, jāgūst ilgtspējīga peļņas norma, kas ir salīdzināma ar peļņas normu, ko gūst konkurējoši privāti uzņēmumi, kuri darbojas līdzīgos apstākļos, izņemot gadījumus, kad tie pilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības.
Sagaidāms, ka VU saimnieciskā darbība radīs tādu peļņas normu (PN), kas ilgtermiņā ir līdzīga konkurējošo uzņēmumu gūtajai peļņas normai līdzīgos apstākļos. Tas nenozīmē, ka VU un privātu uzņēmumu peļņas normai noteikti vajadzētu būt vienādai.
Peļņas normas jāvērtē ilgākā laika posmā un ņemot vērā visu produkta aprites ciklu, jo pat starp diviem privātajiem uzņēmumiem, kas darbojas vidē, kurā pastāv liela konkurence, PN īsā un vidējā termiņā var ievērojami atšķirties, un privātie uzņēmumi aizvien biežāk brīvprātīgi un bieži vien pat obligāti ņem vērā arī šīs izmaksas. Turklāt, veicot saimniecisko darbību, jebkuram no valsts budžeta piešķirtam pašu kapitāla finansējumam jāpiemēro obligātā minimālā paredzamā PN, kas atbilst PN, ko līdzīgos apstākļos gūst privātā sektora uzņēmumi. Daudzas valdības pieļauj zemāku PN, lai kompensētu anomālijas bilancē, piemēram, īslaicīgu nepieciešamību pēc lieliem kapitāla izdevumiem. Tas nav nekas neparasts arī citās uzņēmējdarbības sektora daļās un, ja to rūpīgi pielāgo, nav uzskatāms par novirzi no prakses, kas ir saderīga ar līdzvērtīgu konkurences apstākļu uzturēšanu. Turpretī dažas valdības var pazemināt PN prasības, lai tādējādi kompensētu VU izmaksas, kas saistītas ar tam uzticēto sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi. To drīkst darīt tikai tad, ja PN prasību pazemināšana ir tieši saistīta ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi. Peļņas mērķrādītājā ir jāatspoguļo VU riska profils un kapitāla struktūra, kā noteikts I.A. vadlīnijā.
III.G. Ja VU piedalās publiskajā iepirkumā kā pretendenti vai iepirkuma rīkotāji, jāpiemēro atklātas, konkurētspējīgas procedūras, kas balstītas uz taisnīgiem un objektīviem atlases kritērijiem, jāveicina piegādātāju daudzveidība un jānodrošina atbilstoši godprātīguma un pārskatāmības standarti, nodrošinot, ka VU un to potenciāliem piegādātājiem vai konkurentiem netiek radītas nepamatotas priekšrocības vai nelabvēlīgi apstākļi.
VU dalība publiskā iepirkuma procedūrās ir joma, kas rada bažas valdībām, kuras ir apņēmušās nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus. Tiesību aktos jābūt noteiktai godīgai, atklātai un pārskatāmai piedāvājumu iesniegšanas kārtībai saskaņā ar OECD Ieteikumu par publisko iepirkumu [OECD Recommendation on Public Procurement] [OECD/LEGAL/0411]. Atkarībā no valsts šādi noteikumi var attiekties tikai uz vispārējās valdības iepirkumiem vai arī uz VU iepirkumiem; jebkurā gadījumā ir svarīgi, lai VU būtu pārskatāmi noteikumi un sistēmas, saskaņā ar kurām tie piedalās iepirkumos. Ja VU piedalās publiskajā iepirkumā vai nu pretendenta, vai iepirkuma rīkotāja statusā, jāpiemēro pārskatāmas, konkurētspējīgas procedūras, kas balstītas uz taisnīgiem un objektīviem atlases kritērijiem, jāveicina piegādātāju daudzveidība, un jānodrošina attiecīgi godprātīguma standarti. Parasti VU darbības var iedalīt divās daļās: darbības, kuru mērķis ir komerciāla tirdzniecība vai tālāka pārdošana, un darbības, kuru mērķis ir pildīt valsts uzdevumus. Gadījumos, kad VU veic valsts uzdevumus, vai, ciktāl konkrēta darbība netraucē VU veikt šos uzdevumus, VU valsts iepirkuma procedūras ir jāpiemēro saskaņā ar labāko praksi. Monopoliem, ko pārvalda VU, ir jāievēro tie paši iepirkuma noteikumi, kas attiecas uz vispārējās valdības sektoru. VU kā iepirkuma rīkotāji ir jāmudina izmantot atklātus konkursus, taču tiem jāļauj brīvi rīkoties, izvēloties savai komercdarbībai piemērotāko iepirkuma metodi, ja tie savā tirgus segmentā konkurē ar privātā sektora uzņēmumiem, lai nodrošinātu, ka tiem netiek radīti nepamatoti nelabvēlīgi apstākļi. Lai uzlabotu pārskatāmību un godprātīgumu, var veicināt digitālo tehnoloģiju, piemēram, elektronisko iepirkuma procedūru, izmantošanu.
III.H. Ja VU saimnieciskā darbība ietekmē tirdzniecību, ieguldījumus vai konkurenci, tiem visi darījumi, kas nav sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpilde, jāveic saskaņā ar komerciāliem apsvērumiem. Visi darījumi tiem jāveic, ievērojot atbildīgas uzņēmējdarbības principus un augstus godprātīguma standartus.
Šajās vadlīnijās īpaša uzmanība ir pievērsta pašu VU rīcībai vai darbībām saistībā ar uzņēmējdarbību. Aizvien lielāks skaits VU saimniecisko darbību ietekmē vai var ietekmēt tirdzniecību, ieguldījumus vai konkurenci. Valstīm ir jāpievērš uzmanība savu VU ietekmei uz tirdzniecību, ieguldījumiem vai konkurenci un jāizvairās no jebkādiem tirgus kropļojumiem, jo īpaši tad, ja valsts kā īpašnieks saviem VU piešķir izdevīgāku stāvokli iekšējā tirgū, ko tie var izmantot, lai gūtu konkurences priekšrocības citos saistītos tirgos.
Tā kā VU ir nozīmīga loma lielākajā daļā valstu ekonomiku un darbībās tādās nozarēs, kas sabiedrībai sniedz pamatpakalpojumus, piemēram, transporta, komunālos un finanšu pakalpojumus, VU koncentrācija šajās nozarēs var tieši ietekmēt konkurences vidi. Pirmkārt, valsts iejaukšanās šajās nozarēs, jo īpaši rūpniecības nozarēs, rada ievērojamu ietekmi starptautisko vērtību ķēžu augstāka līmeņa un pakārtotajos posmos. Otrkārt, lielākajā daļā šo sektoru notiek ievērojama pārrobežu tirdzniecība un apjomīgi ieguldījumi. Treškārt, nozaru tīklos VU bieži darbojas kā vertikāli integrētas struktūras, kas veido monopolus savu vērtību ķēžu daļās. Tas nozīmē, ka šie uzņēmumi var ietekmēt potenciālo konkurentu iespējas ienākt virknē komercdarbības jomu.
Vienlaikus jāpievērš uzmanība arī sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām. Kā izņēmums no vispārējā noteikuma komerciālu apsvērumu prasība nav jāpiemēro, ja VU pilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības. Pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, VU savos iepirkumos nebūtu jārada diskriminācija, un tie var radīt diskriminējošus apstākļus pārdošanā tikai tad, ja tas ir nepieciešams, pamatojoties uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību būtību. Diskusijai par publisko iepirkumu skat. III.G. vadlīniju un OECD Ieteikumu par publisko iepirkumu. Visas saimnieciskās darbības un ar saimniecisko darbību nesaistītās darbības jāveic saskaņā ar OECD standartiem, kas attiecas uz godprātīgumu un atbildīgu uzņēmējdarbību.