Valstij ir jārīkojas kā informētam un aktīvam īpašniekam un jānodrošina, lai VU pārvaldība tiktu īstenota pārskatāmi un atbildīgi un būtu profesionāla un efektīva.
Lai pildītu īpašumtiesību funkcijas, valdībai ir jāpiemēro gan privātā, gan valsts sektora pārvaldības standarti, jo īpaši G20/OECD Korporatīvās pārvaldības principi, kas attiecas arī uz VU, ja valsts nav vienīgais VU īpašnieks, un visas attiecīgās iedaļas, ja valsts ir vienīgais VU īpašnieks. Turklāt dažiem VU vadības aspektiem ir vai nu jāpievērš īpaša uzmanība, vai arī tie ir sīki jādokumentē, lai sniegtu norādījumus VU valdes locekļiem, vadībai un valsts īpašumtiesību īstenotājiestādei par to, kā efektīvi veikt savas attiecīgās funkcijas.
II.A. Valdībām ir jāvienkāršo un jāstandartizē VU darbības juridiskie statusi. To darbības praksēm jāatbilst vispārpieņemtajiem uzņēmumu standartiem.
VU juridiskais statuss var atšķirties no citu uzņēmumu juridiskā statusa. Tas var atspoguļot noteiktus mērķus vai sociālus apsvērumus, kā arī īpašu aizsardzību, kas tiek nodrošināta noteiktām ieinteresētajām personām, piemēram, darbiniekiem, kuru atalgojumu var noteikt normatīvajos aktos vai reglamentējošas iestādes un kuriem tiek piešķirtas tādas pašas īpašās pensijas tiesības un aizsardzība pret atlaišanu, kādas ir valsts civildienesta ierēdņiem.
Valstij ir jānodrošina, ka, neraugoties uz VU juridiskā statusa vai uzņēmuma veida atšķirībām, tā portfelī konsekventi tiek ieviesti iespējami daudzi Vadlīniju elementi.
Tas ietver: i) attiecīgās padomes, valdes un ministriju pilnvaras un tiesības; ii) šo valžu sastāvu un struktūru; iii) to, cik lielā mērā katrs no šiem uzņēmumiem apspriežas ar akcionāriem un/vai dažām ieinteresētajām personām, jo īpaši darbiniekiem, vai piešķir tiem tiesības pieņemt lēmumus; iv) informācijas atklāšanas prasības; v) un to, kādā mērā tie ir pakļauti maksātnespējas un bankrota procedūrām. VU juridiskais statuss un to darbības noteikšana kopumā nedrīkst liegt uzņēmumam iespēju dažādot vai paplašināt darbības jaunās nozarēs vai ārzemēs, jo īpaši tad, ja tas veic saimniecisko darbību un rīkojas saskaņā ar komerciāliem apsvērumiem. VU pilnvaru paplašināšanu bieži ierobežo tad, ja VU īsteno svarīgus valsts politikas mērķus vai pilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, un šādu ierobežojumu mērķis ir novērst valsts līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu, apturēt pārāk vērienīgas izaugsmes stratēģijas vai neļaut VU eksportēt sensitīvas tehnoloģijas. Jārūpējas, lai šādi juridiskie ierobežojumi tiktu attiecināti uz VU uzņēmējdarbības pamatvirzienu, vienlaikus nodrošinot, ka tie negrauj padomes autonomiju, kas tai nepieciešama pienākumu veikšanai.
Standartizējot VU juridisko statusu, valdībām pēc iespējas jāpamatojas uz uzņēmējdarbības tiesībām, kas vienādā mērā attiecas uz privātajiem uzņēmumiem, un jācenšas neradīt īpašu juridisko statusu un nepiešķirt VU privileģētu statusu vai īpašu aizsardzību, ja vien tas nav absolūti nepieciešams, lai sasniegtu uzņēmumam uzticētos valsts politikas mērķus. VU juridiskā statusa standartizēšana veicina pārskatāmību, atbildību un uzraudzību, pamatojoties uz noteiktiem kritērijiem. Standartizācijas procesā īpaša uzmanība jāpievērš tiem VU, kas veic saimniecisko darbību, izmantojot tos pašus līdzekļus un instrumentus, kas parasti ir pieejami privātajiem īpašniekiem un valstij uzņēmuma īpašnieka statusā. Tāpēc standartizācijai ir galvenokārt jāattiecas uz uzņēmuma pārvaldības struktūru funkcijām un pilnvarām, kā arī uz pārskatāmības un informācijas atklāšanas pienākumiem.
II.B. Valstij ir skaidri jānosaka īpašnieka gaidas, jānodrošina VU pilnīga darbības autonomija to sasniegšanai un jāatturas no iejaukšanās VU pārvaldībā. Valstij kā akcionāram VU gaidītie rezultāti ir jāpārdefinē pārskatāmi un tikai tajos gadījumos, kad ir notikusi būtiska pamatuzdevuma maiņa.
Galvenais līdzeklis, lai nodrošinātu, ka valsts ir aktīvs un informēts īpašnieks, ir skaidra un konsekventa īpašumtiesību politika, plašu pilnvaru un gaidīto rezultātu izstrāde VU, strukturēts padomes locekļu iecelšanas process un noteikto īpašumtiesību efektīva izmantošana. Valsts plašās pilnvaras un gaidītie rezultāti, kas jāīsteno VU, jāpārskata vienīgi gadījumos, kad ir būtiski mainījusies misija. Lai gan, mainoties apstākļiem, dažreiz var būt nepieciešams pārskatīt un pēc tam grozīt VU mērķus, valstij nevajadzētu tos grozīt pārāk bieži, un ir jānodrošina, lai attiecīgās procedūras būtu pārskatāmas un atbilstu sabiedrības interesēm.
Daži valsts akcionāri var formalizēt savas plašās pilnvaras un gaidītos rezultātus attiecībā uz VU padomi, izmantojot īpašnieku gaidītos rezultātus, vēstules par gaidītajiem rezultātiem, izpildes līgumus vai citus līdzekļus, vienlaikus iesaistoties pastāvīgā dialogā ar VU pārvaldes struktūrām. To formalizēšana, izstrādājot skaidru gaidīto rezultātu kopumu, palīdz nodrošināt padomes autonomiju un novērst ad hoc valsts iejaukšanos. To var izmantot arī kā VU atbildības nodrošināšanas līdzekli.
II.C. Valstij jāļauj VU padomēm pildīt savus pienākumus un jāievēro to neatkarība. Īpašumtiesību iestādei ir jāizveido un jāuztur atbilstīgas sistēmas saziņai ar VU augstāko vadību, parasti ar padomes priekšsēdētāja starpniecību.
Izvirzot vai ievēlot padomes locekļus, īpašumtiesību īstenotājiestādei jāvērš uzmanība uz to, ka VU padomēm savi pienākumi ir jāpilda profesionāli un neatkarīgi. Svarīgi, lai, pildot pienākumus, padomes locekļi nerīkotos kā atšķirīgu vēlētāju pārstāvji. Lai padomes locekļi būtu neatkarīgi, viņiem savi pienākumi ir jāpilda vienlīdzīgi un atbildīgi attiecībā uz visiem valsts un nevalstiskiem akcionāriem.
Īpašumtiesību īstenotājiestāde nedrīkst ievēlēt pārāk daudz padomes locekļu no valsts pārvaldes. Turklāt padomes locekļus drīkst atcelt no amata tikai pamatota iemesla dēļ, un viņu iecelšanai un atcelšanai jānotiek neatkarīgi no valsts vēlēšanu periodiem vai politikas cikliem. Tas īpaši attiecas uz tiem VU, kas veic saimniecisko darbību, jo, to padomēs ievēlot ierobežotu skaitu īpašumtiesību īstenotājiestādes pārstāvju vai citu valsts amatpersonu, ir iespējams uzlabot profesionalitāti un palīdzēt novērst interešu konfliktu un valdības iejaukšanos VU vadībā.
Īpašumtiesību īstenotājiestādes darbinieki un speciālisti no citām valsts pārvaldes struktūrām jāievēl VU padomēs vienīgi tad, ja tie atbilst kompetences prasībām, kas noteiktas visiem padomes locekļiem, un ja tie neizdara lielāku politisko spiedienu kā to, kas nepieciešams ar īpašumtiesībām saistīto funkciju izpildei. Viņiem jānosaka tādi paši pienākumi un atbildība kā pārējiem padomes locekļiem. Rūpīgi jāizvērtē nosacījumi, kādos tiek piemērots aizliegums pildīt padomes locekļa pienākumus, un situācijas, kurās ir radies interešu konflikts, un ir jāsniedz norādījumi, kā rīkoties šādos gadījumos, lai tos risinātu. Attiecīgajiem speciālistiem nedrīkst būt pārmērīgs faktisks vai iespējams interešu konflikts. Tas jo īpaši nozīmē to, ka viņi nedrīkst nedz piedalīties reglamentējošu lēmumu pieņemšanā attiecībā uz pašu VU, nedz uzņemties noteiktus pienākumus vai ierobežojumus, kas neļautu viņiem rīkoties uzņēmuma interesēs. Vispārīgi runājot, par jebkuru kāda padomes locekļa iespējamo interešu konfliktu ir jāinformē valde, kas pēc tam atklāj šo informāciju, sniedzot arī informāciju par to, kā šis interešu konflikts tiek novērsts.
Ja VU padomē ir valsts pārstāvji, ir svarīgi precizēt attiecīgo personisko un valsts atbildību. Attiecīgajām valsts amatpersonām var nākties sniegt informāciju par to personīgajām īpašumtiesībām VU un ievērot atbilstošus noteikumus par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu darījumos. Īpašumtiesību īstenotājiestāde var izstrādāt vadlīnijas vai ētikas kodeksus īpašumtiesību īstenotājiestādes darbiniekiem un citām valsts amatpersonām, kas pilda VU padomes locekļu pienākumus. Šajās vadlīnijās vai ētikas kodeksos jānorāda, kā jārīkojas ar informāciju, ko šie padomes locekļi dara zināmu valstij. Norādījumi plašāku politisko mērķu veidā jāsniedz ar īpašumtiesību īstenotājiestādes starpniecību un skaidri jāformulē kā uzņēmuma mērķi, nevis jāpaziņo tiešā veidā, izmantojot savu līdzdalību padomē. Parasti valsts amatpersonām, kas pilda savus amata pienākumus, ir jāuzņemas iespējamā administratīvā, civilā vai kriminālā atbildība, kas izriet no korporatīva pārkāpuma. Īpašumtiesību īstenotājiestādēm jāievēro padomes apspriežu konfidencialitāte. Turklāt šīs informācijas izplatīšanai ir jānosaka stingri ierobežojumi. Valstij kā akcionāram nedrīkst būt plašāka piekļuve informācijai par to, kas tai nodrošināta kā akciju daļas īpašniekam.
Valsts īpašumtiesību īstenotājiestādei ir jāizveido un jāuztur atbilstīgas sistēmas saziņai ar VU augstāko vadību, parasti to īstenojot ar priekšsēdētāja starpniecību. Ja valsts politikas mērķi un sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības nav noteiktas regulējumā vai tiesību aktos, tie jānosaka valsts īpašumtiesību politikā vai kopā ar īpašnieku gaidām, ko paziņo visiem padomes locekļiem un publisko, pienācīgi ievērojot uzņēmuma konfidencialitāti. Ja uzņēmumam ir arī nevalstiski akcionāri, VU valsts politikas mērķi un sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ja tās vēl nav publiskotas, ir jāapstiprina ikgadējā akcionāru kopsapulcē. Jāuztur precīzi ieraksti par īpašumtiesību īstenotājiestādes un VU saziņu. Valsts nedrīkst iesaistīties ar darbību saistītu lēmumu pieņemšanā, piemēram, sniegt norādījumus VU par darbinieku pieņemšanu amatā. Valstij ir publiski jāpaziņo un konkrēti jānorāda, kurās jomās un attiecībā uz kāda veida lēmumiem īpašumtiesību īstenotājiestāde ir kompetenta sniegt norādījumus.
Ja valdības pārstāvji, tostarp īpašumtiesību īstenotājiestādes pārstāvji, pārsniedz savas pilnvaras un/vai rīkojas šķietami neatbilstīgi, VU jābūt iespējai saņemt konsultācijas vai ziņot par to, izmantojot izveidotos ziņošanas kanālus.
II.D. Valsts pārvaldē ir skaidri jānorāda īpašumtiesību īstenošana, un tās centralizēti jāīsteno vienai īpašumtiesību īstenotājiestādei. Ja tas nav iespējams, attiecīgās īpašumtiesību funkcijas jākoordinē noteiktai iestādei, kurai ir skaidri noteiktas pilnvaras rīkoties visas valdības līmenī.
Lai īstenotu ar īpašumtiesībām saistītās funkcijas, ir būtiski valsts pārvaldē skaidri norādīt, vai šī īpašumtiesību īstenotājiestāde atrodas kādas galvenās ministrijas, piemēram, finanšu vai ekonomikas ministrijas, pakļautībā, vai arī ir atsevišķa valsts pārvaldes vai korporatīva struktūra, vai arī ir kādas nozares ministrijas pakļautībā. VU īpašumtiesību funkciju pilda struktūra, kura īsteno pilnvaras, uzņemas atbildību vai kurai ir vadības spēja iecelt valdes locekļus, izvirzīt mērķus un uzraudzīt to īstenošanu, un/vai valdības vārdā balsot par uzņēmuma akcijām.
Centralizācija var būt efektīvs veids, kā īpašumtiesību funkcijas izpildi skaidri nošķirt no citām valsts darbībām, kas var būt tām pretrunā, jo īpaši no tirgus regulēšanas un politikas veidošanas, kā minēts III.A. vadlīnijā, ar nosacījumu, ka īpašumtiesību funkcijai ir iespējams nodrošināt pietiekamus resursus un ka tās darbība ir pietiekami aizsargāta pret neatbilstīgu rīcību. Piemēram, jurisdikcijās, kurās ir vājš tiesiskums, slikta pārvaldība vai augsts iespējamās korupcijas līmenis, plašu korporatīvo pilnvaru apvienošana vienā centralizētā īpašumtiesību īstenotājiestādē var radīt riskus, kas jāņem vērā, lemjot par atbilstīgu valsts īpašumtiesību regulējumu.
Centralizētā īpašumtiesību modelī ir viena centrālā lēmējinstitūcija, kas darbojas kā akcionārs vairumā visu vai dažu kategoriju VU, kurus tieši vai netieši kontrolē valsts vai kuri ir valsts īpašumā. Tās uzdevums ir noteikt valsts kā īpašnieka pamatprincipus un mērķi katram VU, izvirzīt valdes locekļus, novērtēt VU darbību un balsot kopsapulcē. Īpašumtiesību īstenotājiestāde atbild arī par VU pilnvaru un gaidīto rezultātu noteikšanu un uzraudzību, pamatojoties uz tās īpašumtiesību politiku, (attiecīgā gadījumā) saskaņojot lēmumus ar citām valdības ieinteresētajām personām un nosakot piemērojamo regulējumu un svarīgus jautājumus attiecībā uz VU pārvaldību.
Centralizētajai īpašumtiesību īstenotājiestādei jābūt neatkarīgai vai kāda ministra pakļautībā. Šāda pieeja palīdz izstrādāt skaidru īpašumtiesību politiku un tās virzību, kā arī palīdz nodrošināt konsekventāku tās īstenošanu. Turklāt, centralizējot ar īpašumtiesībām saistītās funkcijas, ir iespējams arī pastiprināt un apkopot attiecīgās zināšanas, organizējot ekspertu darba grupas galvenajās jomās, piemēram, finanšu pārskatu sagatavošanā vai valdes locekļu izvirzīšanā. Šādā veidā centralizācija var būt nozīmīgs faktors, kas veicina valsts īpašumtiesību profesionālu un saskaņotu īstenošanu, vienlaikus atvieglojot apkopotu valsts īpašumtiesību pārskatu izstrādi.
Ja īpašumtiesības nav centralizētas, valdībām jāizveido spēcīga koordinācijas iestāde. Koordinācijas iestādei jābūt pilnvarotai darboties visas valdības līmenī. Šādai iestādei jābūt īpašai valdības vienībai vai korporatīvai struktūrai, kas sniedz konsultācijas citām akciju turētājām ministrijām jautājumos par labāko praksi korporatīvās pārvaldības, kā arī tehniskos un operatīvos jautājumos. Tas palīdzēs nodrošināt, ka katram VU ir skaidras pilnvaras un tas saņem konsekventu vēstījumu par īpašumtiesību prasībām vai ziņošanas prasībām. Šī koordinācijas iestāde saskaņotu un koordinētu pasākumus un politikas nostādnes, ko īsteno dažādi ar īpašumtiesību īstenošanu saistītie departamenti dažādās ministrijās, un palīdzētu nodrošināt, lai lēmumi par uzņēmuma īpašumtiesībām tiktu pieņemti visas valdības līmenī, tādējādi nodrošinot, ka uz VU neattiecas konkurējošas vai pretrunīgas politikas pilnvaras. Koordinācijas iestādei ideālā gadījumā ir jāatbild arī par kopējās īpašumtiesību politikas izveidi, konkrētu norādījumu izstrādi un dažādu ministriju prakšu apvienošanu. Koordinācijas iestādes izveide var veicināt arī dažu pamata funkciju centralizāciju, lai izmantotu īpašas zināšanas un nodrošinātu neatkarību no atsevišķām nozaru ministrijām. Piemēram, koordinācijas iestādei varētu būt lietderīgi uzņemties valdes locekļu izvirzīšanas vai viņu snieguma uzraudzības funkciju.
Vēl viens centralizācijas veids ir īpašumtiesību īstenošana ar valstij piederošu pārvaldītājsabiedrību (SOHC) starpniecību, un atkarībā no tās korporatīvās pārvaldības kārtības un juridiskā statusa tā var ļaut nodalīt valsts īpašumtiesību, politikas un reglamentējošās funkcijas. Dažos gadījumos netieša īpašumtiesību īstenošana ar SOHC starpniecību var nodrošināt neatkarību no citām valdības funkcijām, tādējādi aizsargājot VU darbību no nepamatotas politiskas iejaukšanās vai ikdienas iejaukšanās. Daudzām SOHC ir uzdevums darboties kā īpašnieka pārstāvim un pārvaldīt valsts kapitāldaļas kā aktīvam aktīvu pārvaldniekam vai ieguldījumu sabiedrībai, lai ilgtermiņā īstenotu aktīvas īpašumtiesības un ilgtspējīgi vairotu akcionāru daļu vērtību. Ja SOHC ir izveidota saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem par uzņēmējdarbību, tās korporatīvā forma var ļaut tai elastīgāk un ātrāk pārstrukturēt vai atsavināt sava portfeļa aktīvus atbilstīgi tās vispārējam pamatuzdevumam. Pieredze liecina, ka visos gadījumos SOHC var nebūt piemērots risinājums, jo īpaši tad, ja tās pārvaldība ir neaizsargāta pret nelabvēlīgu politisku iejaukšanos vai citām neatbilstīgām darbībām. Valstij kā SOHC galīgajam patiesā labuma guvējam ir jānosaka stingri mērķi SOHC un tās portfeļa uzņēmumiem un jāizstrādā tiesību akti un noteikumi, kas nodrošina, ka SOHC atbilst augstākajiem korporatīvās pārvaldības, godprātīguma, pārskatāmības un atbildības standartiem.
II.E. Īpašumtiesību īstenotājiestādei jābūt spējām un kompetencei, lai efektīvi pildītu savus pienākumus, un tai ir jāatbild attiecīgajām pārstāvības institūcijām. Tās attiecībām ar attiecīgajām valsts iestādēm jābūt skaidri definētām un pārskatāmām.
Īpašumtiesību īstenotājiestādei ir jābūt nepieciešamajām spējām, personālam un prasmēm, lai efektīvi pildītu savus pienākumus. Tās darbības atbalstam ir jāpieņem formāli noteikumi, procedūras un pienācīgs tiesiskais regulējums, kas efektīvi un lietderīgi nosaka valsts kā akcionāra lomu un kas ir saderīgi ar noteikumiem un procedūrām, ko piemēro tiem uzņēmumiem, kuros tā īsteno valsts īpašumtiesības. Dažās jurisdikcijās tam var būt nepieciešams pieņemt tiesisko regulējumu, kas ir saskaņā ar citiem piemērojamajiem tiesību aktiem un kas pārskatāmi izveido institucionālo sistēmu, pamatprincipus un noteikumus, kuri vajadzīgi, lai valsts varētu īstenot VU īpašumtiesības. Šajā sistēmā var iekļaut skaidri noteiktas valsts iestāžu lomas un pienākumus, lai novērstu interešu konfliktus, ziņošanas un informācijas atklāšanas prasības un vajadzīgos pārskatatbildības mehānismus.
Skaidri un pārskatāmi ir jānosaka īpašumtiesību īstenotājiestādes attiecības ar citām valdības struktūrām, kā arī ar citiem valstij piederošiem institucionālajiem ieguldītājiem, piemēram, valsts ieguldījumu fondiem, attīstības bankām un pensiju fondiem, ko kontrolē vai ietekmē valsts. Dažādām valsts struktūrām, ministrijām, pārvaldēm vai finanšu VU var būt atšķirīgas funkcijas attiecībā uz vienu un to pašu VU. Lai palielinātu sabiedrības uzticību tam, kā valsts pārvalda VU īpašumtiesības, ir svarīgi skaidri identificēt šīs atšķirīgās funkcijas un izskaidrot tās sabiedrībai. Piemēram, īpašumtiesību īstenotājiestādei ir jāuztur sadarbība un pastāvīgs dialogs ar valsts augstākajām revīzijas iestādēm, kas ir atbildīgas par VU revidēšanu. Tai jāatbalsta valsts revīzijas iestādes darbs un jāveic atbilstoši pasākumi, reaģējot uz revīzijas konstatējumiem. Attiecīgā gadījumā, lai nodrošinātu efektīvu finanšu pārvaldību saistībā ar riska kontroli un novērtēšanu, kā labas prakses iespēju var apsvērt sadarbību un dialogu ar valsts struktūrām, kas atbild par valsts finansēm.
Īpašumtiesību īstenotājiestādei ir jāuzņemas atbildība par to, kā tā īsteno valsts īpašumtiesības. Tā tiešā vai netiešā veidā atbild struktūrām, kas pārstāv sabiedrības intereses, piemēram, likumdevēja iestādēm. Skaidri jānosaka tās atbildība attiecībā pret likumdevēju iestādi, kā arī pašu VU atbildība, ko nedrīkst mazināt fakts, ka pārskati tiek sniegti starpnieka institūcijai.
Atbildībai ir jāsniedzas tālāk par nodrošināšanu, lai īpašumtiesību izmantošana netraucē likumdevējas iestādes prerogatīvai attiecībā uz budžeta politiku. Īpašumtiesību īstenotājiestādei jāsniedz pārskats par savas darbības rezultātiem, īstenojot valsts īpašumtiesības un sasniedzot valsts noteiktos mērķus šajā saistībā. Tai ir jāsniedz kvantitatīva un uzticama informācija sabiedrībai un tās pārstāvjiem par to, kā VU tiek pārvaldīti to īpašnieku interesēs. Likumdevējas iestādes sēžu gadījumā konfidenciāliem jautājumiem ir jāpiemēro īpašas procedūras, piemēram, tie ir jāskata konfidenciālās vai slēgtās sēdēs. Lai gan šis dialogs parasti tiek atzīts par lietderīgu procedūru, tā veids, biežums un saturs var atšķirties atkarībā no konstitucionālajām tiesībām un atšķirīgām likumdošanas tradīcijām un funkcijām.
Atbildības prasības nedrīkst nepamatoti ierobežot īpašumtiesību īstenotājiestādes autonomiju savu pienākumu izpildē. Piemēram, gadījumi, kad īpašumtiesību īstenotājiestādei ir nepieciešams saņemt likumdevēja iestādes iepriekšēju apstiprinājumu, ir jāierobežo, un tiem jāattiecas uz būtiskām izmaiņām vispārējā īpašumtiesību politikā, būtiskām izmaiņām valsts sektora apmērā un būtiskiem darījumiem (ieguldījumiem vai to samazināšanu). Vispārīgāk sakot, jānodrošina īpašumtiesību īstenotājiestādei zināma rīcības brīvība attiecībā pret atbildīgo ministriju, ja tāda ir, lai vajadzības gadījumā tā varētu elastīgi organizēt savu darbību un pieņemt lēmumus par procedūrām un procesiem. Jānodrošina īpašumtiesību īstenotājiestādei arī zināma budžeta autonomija, lai tā varētu rīkoties elastīgi, pieņemot amatā, atalgojot un noturot darbiniekus ar nepieciešamajām zināšanām, piemēram, slēdzot līgumus uz noteiktu laiku vai norīkojot darbiniekus no privātā sektora.
II.F. Valstij ir jārīkojas kā informētam un aktīvam īpašniekam un jāīsteno savas īpašumtiesības saskaņā ar katra uzņēmuma juridisko struktūru un atbilstīgi attiecīgajam īpašumtiesību vai kontroles līmenim.
Lai izvairītos no nepamatotas politiskās iejaukšanās vai pārraudzības trūkuma pasīvas valsts īpašumtiesību īstenošanas dēļ, kas rada negatīvus darbības rezultātus, ir svarīgi, lai īpašumtiesību īstenotājiestāde koncentrētu uzmanību uz efektīvu īpašumtiesību īstenošanu, kas skaidri jānodala no politiskām, reglamentējošām vai citām valdības funkcijām, lai novērstu interešu konfliktus. Valstij īpašnieka statusā parasti ir jārīkojas kā jebkuram vairākuma akcionāram, ja tā var būtiski ietekmēt uzņēmumu, un jābūt informētam un aktīvam akcionāram, ja tā ir mazākuma akcionārs. Valstij ir jāīsteno savas tiesības, lai aizsargātu savas īpašumtiesības un optimizētu to vērtību.
Dažas no akcionāru pamattiesībām ir šādas: i) piedalīties un balsot akcionāru sapulcēs; ii) laicīgi un regulāri iegūt svarīgu un pietiekamu informāciju par korporāciju; iii) ievēlēt un atcelt padomes locekļus; iv) apstiprināt ārkārtas darījumus; vi) un balsot par dividenžu sadalījumu un uzņēmuma darbības izbeigšanu. Īpašumtiesību īstenotājiestādei šīs tiesības ir jāīsteno pilnībā un saprātīgi, jo tas ļauj izdarīt nepieciešamo ietekmi uz VU, netraucējot tā ikdienas vadībai. VU pārvaldības un uzraudzības efektivitāte un uzticamība lielā mērā ir atkarīga no īpašumtiesību īstenotājiestādes spējas informēti izmantot savas akcionāra tiesības un efektīvi veikt savas ar īpašumtiesībām saistītās funkcijas VU.
Īpašumtiesību īstenotājiestādei ir nepieciešama unikāla kompetence, un tās darbiniekiem jābūt speciālistiem, kam ir prasmes tieslietu, finanšu, ekonomikas, nozares, ilgtspējas un vadības jomā un pieredze fiduciāru pienākumu veikšanā. Šiem speciālistiem ir skaidri jāsaprot savas funkcijas un pienākumi, kas tiem ir valsts civildienesta ierēdņu statusā attiecībā uz VU. Turklāt īpašumtiesību īstenotājiestādei ir nepieciešama kompetence saistībā ar konkrētiem valsts politikas mērķiem un sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, ko dažiem VU tās pārraudzībā ir jāveic.
Īpašumtiesību īstenotājiestādei vajadzīga arī kompetence saistībā ar digitālajām tehnoloģijām un riskiem, ko rada to izmantošana korporatīvās pārvaldības normatīvo prasību un prakses pārraudzībā un īstenošanā, kā arī jāpievērš uzmanība šīm tehnoloģijām. Digitālās tehnoloģijas var izmantot, lai uzlabotu īpašumtiesību prasību pārraudzību, taču ir jāpievērš pienācīga uzmanība saistīto risku pārvaldībai. Tā kā tehnoloģijas attīstās un tās var izmantot, lai stiprinātu korporatīvās pārvaldības praksi, var būt nepieciešams pārskatīt un pielāgot īpašumtiesības un tiesisko regulējumu, lai veicinātu to izmantošanu.
Jānodrošina arī tas, ka īpašumtiesību īstenotājiestāde var saņemt ārējas konsultācijas un slēgt ārpakalpojumu līgumus par dažu ar īpašumtiesībām saistīto funkciju aspektu veikšanu, lai labāk īstenotu valsts īpašumtiesības. Piemēram, tā varētu izmantot tādu speciālistu palīdzību, kas veiktu izvērtēšanu, aktīvu uzraudzību vai aizstātu to balsošanā, ja tas tiek uzskatīts par vajadzīgu un atbilstošu. Šajā saistībā var būt lietderīgi slēgt īstermiņa līgumus un norīkot personālu uz īsu laika periodu.
Īpašumtiesību īstenotājiestādes galvenie pienākumi
Šo pienākumu piemērojamība ir atkarīga no valsts īpašumtiesību vai kontroles apmēra valsts uzņēmumā. Ja VU netieši pieder valstij ar cita valsts mātesuzņēmuma starpniecību (korporatīvās grupas struktūrā), norādītos pienākumus pilda mātesuzņēmums, nevis valsts tieši. Citu akcionāru gadījumā īpašumtiesības jāīsteno saskaņā ar visiem minētajiem pienākumiem atbilstīgi vispārējām uzņēmējdarbības tiesībām, statūtiem un noteikumiem.
II.F.1. piedalīties akcionāru kopsapulcēm un efektīvi īstenot balsstiesības.
Valstij īpašnieka statusā ir jāpilda savs fiduciārais pienākums, īstenojot balsstiesības vai vismaz sniedzot paskaidrojumu, kāpēc tā šīs balsstiesības neīsteno. Valstij nevajadzētu nonākt situācijā, kad tā nav reaģējusi uz priekšlikumiem, kas izteikti VU akcionāru kopsapulcēs. Ir svarīgi izveidot atbilstošas procedūras valsts pārstāvēšanai akcionāru kopsapulcēs. To panāk, skaidri identificējot īpašumtiesību īstenotājiestādi, kas pārstāv valsts akcijas.
Lai valsts varētu paust savu viedokli par jautājumiem, kas iesniegti apstiprināšanai akcionāru sapulcēs, īpašumtiesību īstenotājiestādei ir jāorganizē savs darbs tā, lai varētu paust informētu viedokli par šiem jautājumiem un akcionāru kopsapulcēs darīt to zināmu VU padomēm.
II.F.2. Izveidot un nodrošināt pienācīgi strukturētus, uz nopelniem balstītus un pārskatāmus padomes locekļu kandidātu izvirzīšanas procesus, aktīvi piedalīties visu VU padomes locekļu kandidātu izvirzīšanā un veicināt padomē un valdē dzimumu un citādu daudzveidību.
Īpašumtiesību īstenotājiestādei jānodrošina, ka VU ir efektīvas un pienācīgi funkcionējošas profesionālas padomes, kuru locekļiem ir savu pienākumu pildīšanai nepieciešamā kompetence. Tas ietver tāda strukturēta kandidātu izvirzīšanas un iecelšanas procesa izveidi, kas būs aizsargāts no neatbilstīgas politiskās ietekmes, ievērojot visu akcionāru tiesības un aktīvi iesaistoties šajā procesā. Tas būs vieglāk izdarāms, nosakot, ka īpašumtiesību īstenotājiestāde ir vienīgā institūcija, kas atbild par valsts līdzdalības organizēšanu kandidātu izvirzīšanas procesā, ja valstij VU akcijas pieder tieši.
VU padomes locekļu kandidātu izvirzīšanai ir jābūt pārskatāmam, skaidri strukturētam procesam, pamatotam ar padomes raksturojumu un dažādu vajadzīgo prasmju, kompetenču un pieredzes novērtējumu, tostarp attiecībā uz tās specizalizētajām komitejām. Zināšanu un attiecīgās pieredzes prasības jānosaka, pamatojoties uz pašreizējās padomes izvērtējumu un ar uzņēmuma ilgtermiņa stratēģiju saistīto vajadzību izvērtējumu. Veicot šos izvērtējumus, ir jāņem vērā arī tas, kāda nozīme ir darbinieku pārstāvībai valdē, ja to paredz tiesību akti, savstarpējas vienošanās vai ierastā kārtība. Ļoti iespējams, ka tad, ja kandidāti tiks izvirzīti, pamatojoties uz šādām skaidri formulētām prasībām attiecībā uz nepieciešamajām zināšanām un uz izvērtējumiem, valdes būs profesionālākas, atbildīgākas un vairāk orientētas uz mērķu sasniegšanu. Padomes locekļu kandidātu izvirzīšanas un amatā iecelšanas procesam, kas pamatots ar nopelniem, ir arī jānodrošina, ka valdes locekļu atlase ir nošķirta no interešu konflikta, kas saistīts ar vēlēšanām, partijas piederību vai jebkādiem citiem iespējamiem interešu konfliktiem, kas varētu mazināt valdes neatkarību.
VU padomēm ir jāspēj arī sagatavot ieteikumus īpašumtiesību īstenotājiestādei par apstiprināto valdes locekļu raksturojumu, nepieciešamajām prasmēm un valdes locekļu novērtējumiem. Var būt lietderīgi izveidot nominācijas komitejas, īpašu komisiju vai “sabiedrisko padomi”, tādējādi nodrošinot piemērotu kandidātu mērķtiecīgāku meklēšanu un uzlabojot kandidātu izvirzīšanas procesa organizētību. Ierosinātās kandidatūras jāpaziņo pirms akcionāru kopsapulces (ja tā ir augstākā pārvaldības struktūra), sniedzot pietiekamu informāciju inter alia par attiecīgo kandidātu profesionālo sagatavotību, godprātīgumu un pieredzi. Ja akcionāru kopsapulces nav, un kandidātu izvirzīšanu un iecelšanu amatā īpašumtiesību īstenotājiestāde veic tieši, piemēro tos pašus norādījumus.
Var būt lietderīgi arī īpašumtiesību iestādei uzturēt kvalificēto kandidātu datu bāzi, kas izveidota atklāta konkursa laikā. Cits veids, kā uzlabot kandidātu meklēšanas procesa kvalitāti, ir izmantot profesionālo personāla komplektēšanas aģentūru pakalpojumus vai starptautiskos sludinājumus. Šāda prakse var palīdzēt palielināt kvalificēto VU padomes locekļu kandidātu datu bāzi, īpašu uzmanību pievēršot pieredzei privātajā sektorā un starptautiskajai pieredzei. Šis process var palielināt padomju dažādību, tostarp dzimumu dažādību.
Dažas jurisdikcijas ir ieviesušas obligātās kvotas vai brīvprātīgus mērķrādītājus sieviešu dalībai padomēs un augstākās vadības amatos (tostarp divlīmeņu sistēmu izpildpadomēs). Īpašumtiesību īstenotājiestādei attiecīgajā jurisdikcijā savā kandidātu izvirzīšanas praksē ir jāņem vērā OECD standarti attiecībā uz dzimumu dažādību un citu daudzveidību. To var balstīt uz tādiem daudzveidības kritērijiem kā dzimums, vecums vai citi demogrāfiskie rādītāji, kā arī pieredzi un zināšanām, piemēram, grāmatvedības, digitalizācijas, ilgtspējas, riska pārvaldības jomās vai citās noteiktās jomās.
Īpašumtiesību īstenotājiestādēm jāapsver iespēja ieviest vēl papildu un papildinošus pasākumus, lai stiprinātu talantīgu sieviešu piesaisti, tādējādi paplašinot padomju un vadības daudzveidību.
II.F.3. Noteikt un uzraudzīt VU plašas pilnvaras un gaidas, tostarp finanšu mērķus, kapitāla struktūras mērķus, riska tolerances līmeņus un ilgtspēju atbilstīgi valsts īpašumtiesību pamatprincipiem.
Saskaņā ar iepriekš minēto valstij kā aktīvam īpašniekam ir jādefinē un jāpaziņo plašas pilnvaras un gaidītie rezultāti tiem VU, kuru vienīgais īpašnieks ir valsts. Ja valsts nav VU vienīgais īpašnieks, tā parasti nevar formāli uzdot sasniegt konkrētus mērķus, bet gan kā nozīmīgs akcionārs tā var informēt par savām iecerēm, izmantojot standarta informācijas nodošanas kanālus.
VU pilnvarojumi ir kodolīgi dokumenti, kuri dažkārt ir atspoguļoti tiesību aktos un kuros ir īsi aprakstīti VU augsta līmeņa ilgtermiņa mērķi saskaņā ar jau noteikto pamatojumu tam, kāpēc attiecīgais uzņēmums ir valsts īpašumā. Pilnvarojumā parasti būs norādītas galvenās VU darbības un sniegti daži norādījumi par tā ekonomiskajiem un atbilstošā gadījumā valsts politikas mērķiem, kas uzņēmumam jāsasniedz. Skaidri definēti pilnvarojumi palīdz nodrošināt atbilstošus atbildības līmeņus uzņēmuma līmenī un palīdz samazināt neparedzētu izmaiņu iespējamību VU darbībā, piemēram, vienreizējas īpašas saistības, ko uzliek valsts un kas var apdraudēt VU komerciālo dzīvotspēju. Turklāt tie veido sistēmu, lai valsts varētu noteikt tūlītējos VU mērķus un uzdevumus un pēc tam uzraudzīt to izpildi.
Īpašumtiesību īstenotājiestādei ir ne tikai jādefinē plašas VU pilnvaras, bet arī jāpaziņo konkrētāki mērķi finanšu vai darbības jomā, vai ar finansiālo stāvokli nesaistīti gaidītie rezultāti, arī attiecībā uz ilgtspēju, un regulāri jāuzrauga to izpilde. Tādējādi būs iespējams novērst situāciju, kad VU tiek dota pārmērīga autonomija savu mērķu noteikšanā vai valsts politikas mērķu, tostarp sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību, veida un apmēra noteikšanā. Šie mērķi var ietvert atturēšanos no traucējumu radīšanas tirgū un dzīšanās pēc peļņas, un tie var būt izteikti konkrētu mērķu veidā, piemēram, peļņas norma, dividenžu politika un vadlīnijas kapitāla struktūras atbilstības novērtēšanai. Nosakot mērķus, var nākties piekrist kompromisiem, piemēram, izvēloties starp akcionāra daļas vērtību, ilgtermiņa ieguldīšanas spēju, valsts politikas mērķiem, ilgtspējas mērķiem un gaidītajiem rezultātiem, sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām un pat nodarbinātības garantijām. Tāpēc valstij ir ne tikai jādefinē savi galvenie mērķi kā īpašniekam, bet arī jānorāda savas prioritātes un jāpaskaidro, kā jārīkojas kompromisu gadījumā. Šādi rīkojoties, valstij jācenšas neiejaukties ar darbību saistītajos jautājumos un tādējādi jārespektē padomes neatkarība.
II.F.4. Izveidot ziņošanas sistēmas, lai īpašumtiesību īstenotājiestāde varētu regulāri uzraudzīt un novērtēt VU sniegumu un lai varētu pārraudzīt un uzraudzīt, kā tiek ievēroti piemērojamie korporatīvās pārvaldības standarti, tostarp izmantojot digitālās tehnoloģijas.
Lai īpašumtiesību īstenotājiestāde varētu pieņemt apzinātus lēmumus galvenajos korporatīvajos jautājumos, tai jānodrošina, lai tā laicīgi saņemtu visu nepieciešamo un būtisko informāciju. Īpašumtiesību īstenotājiestādei arī jāizveido līdzekļi, ar kuriem tā var pastāvīgi uzraudzīt VU darbību un tās darbības rezultātus, tostarp izmantojot digitālās tehnoloģijas. Īpašumtiesību īstenotājiestādei jānodrošina, lai visos VU būtu atbilstošas ārējās ziņošanas sistēmas. Ziņošanas sistēmām jābūt tādām, lai īpašumtiesību īstenotājiestāde varētu iegūt patiesu priekšstatu par VU sniegumu vai finanšu stāvokli saskaņā ar starptautiski atzītiem finanšu grāmatvedības standartiem un tāpēc varētu laicīgi reaģēt un selektīvi iejaukties tā darbībā. Šādas ziņošanas sistēmas ir jāizstrādā arī tā, lai nodrošinātu, ka attiecīgās valdības struktūras, ņemot vērā VU sistēmisko nozīmīgumu, kas var negatīvi ietekmēt valsts finanses vai finanšu stabilitāti, var uzraudzīt un novērtēt visus finanšu riskus, jo īpaši tad, ja valsts atbalsts ir liels.
Īpašumtiesību īstenotājiestādei jāizstrādā atbilstoši plāni un jāatlasa pienācīgas novērtēšanas metodes, lai uzraudzītu VU darbības rezultātus, ņemot vērā to noteiktos mērķus. Šajā saistībā varētu būt lietderīgi izstrādāt sistemātisku VU darbības rezultātu novērtēšanu, salīdzinot tos ar privātā un valsts sektora struktūrām gan attiecīgajā valstī, gan ārvalstīs. Ja neeksistē VU līdzīga struktūra, ar kuras darbības rezultātiem salīdzināt attiecīgā VU darbības rezultātus, tad jāsalīdzina noteikti to darbības un darbības rezultātu elementi. Šādai salīdzinošajai novērtēšanai jāaptver ražīgums un efektīva darbaspēka, aktīvu un kapitāla izmantošana. Šāda salīdzinošā novērtēšana ir īpaši svarīga tiem VU, kas strādā nozarēs, kurās tiem nav konkurentu. Tādējādi VU, īpašumtiesību īstenotājiestāde un sabiedrība var labāk novērtēt VU darbības rezultātus un apsvērt tā attīstību.
Efektīvu VU darbības rezultātu uzraudzību var veicināt, nodrošinot, ka īpašumtiesību iestādei ir darbinieki ar atbilstīgām uzskaites un revīzijas prasmēm, lai garantētu pienācīgu saziņu ar attiecīgajiem partneriem – gan ar VU finanšu dienestiem, ārējiem un iekšējiem revidentiem un īpašiem valsts kontrolieriem. Īpašumtiesību īstenotājiestādei turklāt jāpieprasa, lai VU valdes noteiktu atbilstošus iekšējās kontroles, ētikas un atbilstības nodrošināšanas pasākumus ar mērķi konstatēt un novērst likumpārkāpumus.
II.F.5. Izstrādāt VU informācijas atklāšanass politiku, kurā jānorāda, kāda informācija ir publiski atklājama, kādi kanāli ir jāizmanto tās atklāšanai un kādi mehānismi ir jāizmanto informācijas kvalitātes nodrošināšanai.
Lai nodrošinātu pienācīgu VU atbildību pret akcionāriem, ziņošanas struktūrām un sabiedrību, valstij, pildot īpašnieka pienākumus, ir jāizstrādā un jādara zināma saskaņota pārskatāmības un informācijas atklāšanas politika tai piederošajiem uzņēmumiem. Informācijas atklāšanas politikā ir jāuzsver nepieciešamība VU ziņot būtisku informāciju. Informācijas atklāšanas politika jāizstrādā, pamatojoties uz pārskatu par pašreizējām juridiskajām un administratīvajām prasībām, kas piemērojamas VU, kā arī uz visiem konstatētajiem trūkumiem šajās prasībās un praksē salīdzinājumā ar starptautiski atzītu labo praksi, valsts uzskaitījuma prasībām, kā arī korporatīvās pārvaldības kodeksiem. Pamatojoties uz šo pārskatīšanas procesu, valsts varētu apsvērt dažādus pasākumus ar mērķi uzlabot pašreizējās pārskatāmības un informācijas atklāšanas prasības, piemēram, ierosinot grozījumus tiesību aktos un noteikumos vai izstrādājot īpašas vadlīnijas, principus vai kodeksus, lai uzlabotu praksi uzņēmuma līmenī. Šajā procesā jārīko strukturēta apspriešanās ar VU padomēm un vadību, kā arī ar regulējošajām iestādēm, likumdevējas iestādes locekļiem, akcionāriem un citām attiecīgām ieinteresētajām personām.
Īpašumtiesību īstenotājiestādei plaši un efektīvi ir jāinformē sabiedrība par VU noteiktajām pārskatāmības un informācijas atklāšanas prasībām, kā arī jāveicina to īstenošana un uzņēmuma līmenī jānodrošina informācijas kvalitāte, tostarp izmantojot viegli pieejamas digitālās platformas informācijas atklāšanai. Šādi mehānismi ir, piemēram, vadlīniju rokasgrāmatas un mācību semināri VU, īpašas iniciatīvas, piemēram, apbalvojumi par labiem rezultātiem, tādējādi izsakot atzinību atsevišķiem VU par kvalitatīvi izstrādātu informācijas atklāšanas praksi, neatkarīga ārēja pārbaude un mehānismi informācijas atklāšanas prasību īstenošanas novērtēšanai VU un ziņošanai par to.
II.F.6. Uzturēt pastāvīgu dialogu ar ārējiem revidentiem un specifiskajām valsts kontroles institūcijām, ja tas ir atbilstoši tiesiskajai sistēmai un valsts īpašumtiesību apjomam un pieļaujams saskaņā ar tiem.
Dažādās valstīs atšķiras tiesību akti attiecībā uz saziņu ar ārējiem revidentiem. Dažās jurisdikcijās tā ir padomes prerogatīva. Citās jurisdikcijās tad, ja valsts ir vienīgais uzņēmuma īpašnieks, tiek gaidīts, ka ar ārējiem revidentiem sazinās struktūra, kas pilda ar īpašumtiesībām saistītās funkcijas un ir vienīgais pārstāvis ikgadējā akcionāru kopsapulcē. Šajā gadījumā, lai pildītu šādu funkciju, īpašumtiesību īstenotājiestādei būs nepieciešama atbilstoša kompetence, tostarp padziļināta izpratne par finanšu grāmatvedību. Atkarībā no tiesību aktiem īpašumtiesību īstenotājiestāde var būt tiesīga ikgadējā akcionāru sapulcē izvirzīt, ievēlēt ārējo revidentu amata kandidātus un pat iecelt tos šajā amatā. Tādu VU gadījumā, kuru vienīgais īpašnieks ir valsts, īpašumtiesību īstenotājiestādei ir jāuztur pastāvīgs dialogs ar ārējiem revidentiem, kā arī ar īpašiem valsts kontrolieriem, ja tādi ir. Šis pastāvīgais dialogs var notikt regulāras informācijas apmaiņas, sanāksmju vai apspriežu veidā, kad rodas konkrētas problēmas. Ārējie revidenti sniegs īpašumtiesību īstenotājiestādei ārēju, neatkarīgu un profesionālu viedokli par VU darbības rezultātiem un finanšu stāvokli. Tomēr īpašumtiesību īstenotājiestādes pastāvīgajam dialogam ar ārējiem revidentiem un valsts pārraugiem nevajadzētu mazināt padomes atbildību. Kopumā praksi, kad ārējos revidentus iesaka neatkarīga padomes revīzijas komiteja vai līdzvērtīga struktūra un kad ārējos revidentus ievēl, ieceļ amatā vai apstiprina vai nu minētā komiteja/struktūra, vai akcionāru sapulce tieši, var uzskatīt par labu praksi, jo tā skaidri nosaka, ka ārējam revidentam ir jāatbild akcionāriem.
Ja VU akcijas ir publiskā apgrozībā vai arī ir daļējā valsts īpašumā, īpašumtiesību īstenotājiestādei ir jāievēro mazākuma akcionāru tiesības un taisnīgi jāattiecas pret tiem. Uzturot dialogu ar ārējiem revidentiem, īpašumtiesību īstenotājiestāde nedrīkst iegūt nekādu neizpaužamu informāciju, un tai jāievēro noteikumi attiecībā uz neizpaužamu un konfidenciālu informāciju.
II.F.7. Nodrošināt, ka īpašumtiesības tiek īstenotas saskaņoti gadījumos, kad tās ir piešķirtas vairākām īpašumtiesību īstenotājiestādēm.
Valstij īpašuma tiesības jāīsteno tieši, nodrošinot saskaņotu rīcību. Ja šīs tiesības tieši vai netieši ir piešķirtas vairākām īpašumtiesību īstenotājiestādēm, kas attiecīgā gadījumā rīkojas saskaņoti, jāļauj akcionāriem sadarboties un saskaņot savu rīcību, izvirzot un ievēlot padomes locekļus, iekļaujot darba kārtībā priekšlikumus un rīkojot tiešas diskusijas ar VU, un jāmudina viņi šādi rīkoties, lai uzlabotu korporatīvo pārvaldību, ar nosacījumu, ka akcionāri ievēro piemērojamos tiesību aktus, tostarp, piemēram, prasības ziņot par faktiskajiem īpašniekiem. Tomēr jāatzīst, ka akcionāru sadarbību nedrīkst izmantot, lai veiktu tirgus manipulācijas, un var būt nepieciešami aizsardzības pasākumi, lai novērstu pret konkurenci vērstu rīcību, ļaunprātīgu rīcību un nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem akcionāriem saskaņā ar ieteikumiem, kas izklāstīti Vadlīniju IV nodaļā.
Šāda sadarbība vai koordinācija nedrīkst negatīvi ietekmēt īpašumtiesību īstenotājiestāžu spēju pildīt jebkādus fiduciārus pienākumus, lai, pildot pienākumus pret savām ieinteresētajām personām, novērstu interešu konfliktus. Tām jāizstrādā un jāpublisko politika par īpašumtiesību funkciju īstenošanu VU, kuros tās iegulda līdzekļus, un par interešu konfliktu pārvaldību, kā arī saskaņā ar OECD korporatīvās pārvaldības standartiem.
II.F.8. Izveidot skaidru un pārskatāmu visaptverošu VU padomes locekļu atalgojuma politiku, kas veicinātu uzņēmuma vidēja termiņa un ilgtermiņa interešu īstenošanu un varētu piesaistīt un motivēt kvalificētus speciālistus.
Dažādās valstīs ir dažādas politiskās nostādnes, kas reglamentē padomes locekļu atalgojumu. Ir svarīgi izstrādāt skaidru un pārskatāmu visaptverošu atalgojuma politiku, lai atalgojuma jomā noteiktu vispārīgas pamatnostādnes vai principus, ko parasti nosaka īpašumtiesību politikā. Šādā politikā var sniegt norādījumus par atalgojuma apmēru, atalgojuma komiteju lomu un informācijas publiskošanas un pārskatatbildības mehānismiem. Pastāv spēcīgs pamatojums tam, kāpēc VU padomes locekļu atalgojums būtu jāpielīdzina padomes locekļu atalgojumam atbilstīgi tirgus praksei. Tādos VU, kas veic galvenokārt saimniecisko darbību konkurences apstākļos, padomes locekļu atalgojuma apmērs ir jāsaskaņo ar VU ilgtermiņa interesēm un jāatspoguļo tirgus nosacījumi, ciktāl tas ir nepieciešams, lai piesaistītu un noturētu augsti kvalificētus madomes locekļus. Tomēr jārūpējas arī par to, lai efektīvi pārvaldītu iespējamo negatīvo reakciju pret VU un īpašumtiesību īstenotājiestādi, sabiedrībai negatīvi uztverot pārmērīgi augstu padomes locekļu atalgojumu. Tas var radīt grūtības saistībā ar pašu talantīgāko speciālistu piesaisti VU padomēm, lai gan dažreiz uzskata, ka arī citi faktori, piemēram, laba reputācija, prestižs un iespēja dibināt sakarus, ir atalgojuma aspekti, ko nevar neņemt vērā.
Tāpēc, lai piesaistītu kvalificētus un profesionālus kandidātus, tiek stingri ieteikts ieviest konkurētspējīgas atalgojuma shēmas, kas atspoguļo tirgus nosacījumus. Turklāt šādas shēmas var uzlabot padomes godprātīgumu. Jo īpaši valstij kā īpašniekam ir jāatrod atbilstīgs līdzsvars starp atalgojuma shēmām, kurās paredzētais atalgojums ir zemāks par tirgus līmeni un kuras kavē kvalificētu kandidātu pieņemšanu darbā, un atalgojuma apmēru, ko uzskata par pārāk augstu un kas varētu izraisīt publiskas diskusijas par pārmērīgu atalgojumu valsts sektorā vai radīt nepareizus stimulus, kas nav saistīti ar VU un akcionāru ilgtermiņa interesēm. Dažās jurisdikcijās saskaņā ar labu praksi padomes atalgojuma līmenis oficiāli ir jāapstiprina ikgadējā akcionāru sapulcē, ideālā gadījumā to ierosinot vai apstiprinot komitejai, ko izveidojusi padome vai akcionāru pilnsapulce, vai to nosaka īpašumtiesību īstenotājiestāde, pamatojoties uz tirgus praksi, lai atspoguļotu VU darbības sarežģītību. Atkarībā no VU lieluma un darbības virziena, atalgojuma apmēru var noteikt arī saskaņā ar likumu vai pamatojoties uz publiskā sektora algu sistēmu, tomēr jāraugās, lai šis apmērs saglabātos konkurētspējīgs. Saskaņā ar labu praksi padomes locekļu atalgojums nebūtu jāsaista ar snieguma komponentiem, jo tas var viņu intereses cieši sasaistīt ar augstākā līmeņa vadītāju interesēm un var apdraudēt viņu neatkarību, mudinot vadību uzņemties pārmērīgus īstermiņa riskus. Gadījumos, kad padomes locekļi saņem mainīgu atalgojumu, rūpīgi jāapsver viņu algas apmērs, kas ir saistīts ar darbības mērķiem.